Šodien Ropažos notika, nu jau absolūti par tradīciju kļuvušais Vasaras sezonas noslēgums un Ziemas sezonas atklāšanas events Magnētam – un tas vienmēr notiek tieši Ropažos. Mēs jau vairākus gadus šurp braucam un vienmēr ir paveicies ar laiku – spīd saule, skrien balti mākoņi pār zilajām debesīm, ik pa laikam va redzēt arī pa kādam dzērvju kāsim, kas dodas siltākas ziemas meklējumos. Un tam visam pa vidu pāris simti pilnīgi pozitīvu un sportiski aktīvu cikvēku drasē pa Ropažu ielām, pagalmiem un mazdārziņiem. Un mēs ar viņiem 🙂
Nekas jau savādāks arī šoreiz nebija – bet tieši tajā jau ir tas jaukums.
No mūsu ģimenes šodien skrēja Valdis (http://www.endomondo.com/workouts/98313093), Jēkabs (http://www.endomondo.com/workouts/98407676), Paulis un arī Sebastians. Karīna pieskatīja Timo un mēģināja izturēt psiholoģisko spiedienu no desmitiem “suņu aptaustīt” gribētājiem un “par suņiem parunāties” gribētājiem. Neapskaužu.
Bastijam šī bija viena no pirmajām reizēm, kad viņš ar karti rokās un sportIDENT pirkstā desoja sava un citu priekam 🙂 Vispār interesanti, kā bērna loģika darbojas – viņam ne tik ļoti interesēja, kas tur uz kartes uzrakstīts, bet lielāko uzmanību viņš pievērsa tam, cik ciparu bija uz katra no kontrolpunktiem, un ļoti jau priecājās, kad finišā beidzot bija 3 cipari (100tais), nevis divi 🙂
Daudzbērnu ģimenei apmeklēt jebkuru pasākumu ir pamatīgs pārbaudījums. To nesaprast tiem, kas to nav izbaudījuši. Visu laiku tu iekšēji cīnies ar domām par to, ka tu gribi bērnos ieguldīt, un viņiem visu ko parādīt. Un tad tu saņemies, 2 stundas mēģini izdabūt viņus no mājas, neaizmirst par kādiem cimdiņiem, zeķēm, vai botām un cepurēm. Un tad viņi beidzot visi ir auto. Fū! YES. Šodien šī epizode bija OK. Bet tad kādam pēkšņi iekož kaut kāda debīla dusmu vai nepacietības muša – un viss sāk bojāties. Vecākiem ir grūti noturēt savu nervu sistēmu kārtībā, jo ikviens no tiem sīkajiem prasa savu – vienam pie ēšanas vajag sulu, ne to parasto, bet to motokomto kaut kādu sulu (kas izrādās sporta dzēriens ar motociklistu – kurš vispār to varēja iedomāties!?). Citam tajā brīdī iepatīkas banāns, ko viņš droši paņem un pārdevēja Līga sāk iespring, vai par to ir samaksāts. Tikmēr lielie jau paspējuši sakašķēties un …. nu tā tas notiek. Un vēl – nu kāpēc tiem bērniem ir jāpērk popkorns?! Ir tik daudz citu foršu, garšīgu un veselīgu lietiņu, bet lielie puikas izvēlas tieši to visneveselīgāko ēdienu, kas, protams, nokaitina Tēti. Jo es taču rūpējos par viņu veselību! Popkorns taču ir neveselīgi – vai tad viņi to nesaprot? p.s. NEsaprot. Viņi nedomā tādās kategorijās. Par veselīgu ēdienu cilvēks vispār sāk domāt kaut kad pēc 25g parasti. Un noteikti ne jau 11g un 9g vecumā. Kāpēc es to tajā brīdī aizmirsu?
Dažkārt jau nenoturamies. Dažkārt jau kaut kas pasprūtk. Un tomēr es domāju, ka nedrīkst šito mest pie malas. Protams, visvieglātk ir sēdēt mājās, nekur nedoties, nolikt bērnu pie TV un ierubīt multenes. Tad tev pašam laika, vari lasīt grāmatas un priecāties par twitterjaunumiem (sekli, ne?). Bet tas nav ilgtermiņa risinājums.
Tāpēc, norijam kamolu par nedaudz pabojāto Svētdienu no garastāvokļa viedokļa un dodamies tik tālāk! Pa lielam jau viss ir superīgi! Un arī šodien kopumā viss bija superīgi – jau gaidu nākamo gadu! Bērni būs paaugušies, un noteikti būs vieglāk.
Jau pēc nedēļas skriesim kādu no Ziemas Magnēta posmiem!
pulchra mundi 