Pāršķiram lappusi.

Vakar, pateicoties manai mīļotajai Karīnai, bijām uz gandrīz vai neticamu izrādi. Pirmkārt, vieta, kur notika šī izrāde, jau vien ir pieminēšanas vērta. Kas to būtu domājis, ka Rīgas centrā, iekšpagalmu viducī, slēpjas daudzstāvīga ēka ar vairākām zālēm līdzīgām telpām katrā stāvā. Otrkārt, vai nu tamdēļ, ka neesmu īpašs kultūras addict vai arī vienkārši manas nezināšanas dēļ, biju pārsteigts, ka Rīgā ir vēl viens teātris, turklāt vēl tik labs! Treškārt – izrāde vienkārši norauj jumtu. Es esmu pietiekami konservatīvs tipiņš. Nu ne tik ļoti, kā mani brāļi, bet pilnīgi noteikti nedaudz konservatīvāks kā vidējais JRT apmeklētājs. Dienā, kad Karīna man ieminējās, ka iesim uz “Leģionāriem” Ģertrūdes Ielas teātrī, nedaudz novīpsnāju, jo iedomājos, ka šis varētu būt kaut kāds kaktu teātris. Bet es biju tik ļoti nepareizi domājis. Centīšos šeit nedaudz pastāstīt, ko domāju par izrādi un pašu teātri.

https://twitter.com/Geatris (ĢIT) atrodas, kā jau tas varētu būt, uz Ģertrūdeas ielas. Mājas numurs ir 101a, dziļi iekšpagalmā, 3 vai 4-stāvīga māja, kuras metāla durvis bez paliela spēka pielietošanas nemaz neveras. Mēs atnācām kādas 20 min pirms izrādes un nedaudz nošnācāmies, jo durvis bija ciet. Tā mums likās. Līdz nākamie viesi vienkārši pielietoja nedaudz muskuļu spēku un tās atvērās. Uzkāpjot 2trajā stāvā, mani pārsteidz lielā zāle. Plašums. Radiatoru piesildītais gaiss telpu kaut kā padarīja par ļoti mājīgu. Vairāki galdi, uz kuriem stāv nepārliecinoša izskata drukātie materiāli, pie sienām plaukti nokrāmēti ar mākslas, tēlniecības un citu jomu alternatīvajiem izstrādājumiem. Kaut kur telpas dziļumā 2 vienkārši drēbju pakaramie. Nu viss kaut kā tā… nu tā… alternatīvi un tomēr… Ar savu vienkāršumu mani šī telpa pārņēma. Droši vien ne tikai man, bet arī kādam no šī bloga lasītājiem, nav svešas jūtas, kad, ejot uz teātri, viena no patīkamākajām telpām ir teātra kafejnīca. Visticamāk siltuma kontrasta ar zāli dēļ, un kafijas un tējas smaržu dēļ. Bet varbūt arī man tā ir vienīgajam. Lai vai kā, tieši tā es vakar jutos arī šīs mājas 2trajā stāvā. Pat bez visas kafijas un tējas, ko mums nebija luste šoreiz baudīt.

Pēc kāda brīža visus sanākušos kāda meitene aicināja uz zāli, kas atrodas ĢIT 3šajā stāvā. Arī tā mani pārsteidza, jo momentā atgādināja kādas krievu laiku armijas skolas aktu zāli, ar tiem raksturīgajiem griestu apdares elementiem, lustrām un arī radiatoriem, kas nemaz netiek slēpti, jo paši par sevi ir labs interjera elements.

Izrāde, kā jau domāju, mēģinās mani izvest no manas komforta zonas. Un ne tikai mani. Īpaši tos, kas sēdēja pirmajās rindās, vai to meiteni, kas tika uzaicināta piedalīties izrādē. Divi lieliski aktieri. Karogu fons ar stāstā iesaistītajām nācijām, kā lielisks vizualizācijas elements. Atbalss. Veca dēļu grīda. Un skatītāju soli vairākās rindās. Tas arī viss. Šādā vidē pavadījām nākamās 2h, lielāko daļu no laika apbrīnā smaidot, saraujoties, vai ar atvērtu muti klausoties dažādu personāžu un dažādu valodu vārdu un fiziskajās kaujās.

Par ko tad ir izrāde. Faktoloģiski par šo – Latviešu (un arī vāciešu) leģionāru izdošanu Padomju Savienībai 1946.gadā (http://en.wikipedia.org/wiki/Swedish_extradition_of_Baltic_soldiers). Bet, manuprāt, izrādes burvība ir tieši tajā, ka faktoloģiskais fons tiešām ir tikai fons, lai patiesībā pastāstītu stāstu par cilvēku rīcību lielas spriedzes apstākļos. Bet vēl jovairāk – par Latviešu nācijas nespēju samierināties un doties tālāk.

Izrādē tiek lieliski parādīts, cik neticami smagā morālā situācijā tobrīd atradās gan arestētie vācu gan latviešu (baltiešu) gūstekņi. Gan arī tie, kas viņus turēja šajā nometnē. Zviedrijas valdībaun visa Zviedrijas sabiedrība. Izrādes laikā man izdevās iegūt lielisku priekšstatu par šo epizodi 2.pasaules kara noslēgumā, kas ilgus gadus tikusi turēta noslēpumā. Vai vismaz – netikusi reklāmēta. Es iepriekš nezināju, ka tieši Zviedrija bija viena no pirmajām, kas atzina Padomju Savienības juridiskās tiesības pār Latvijas teritoriju (pēc PSRS okupācijas). Kā izrādās, tieši šis aspekts arī bija viens no lielākajiem argumentiem, kāpēc Baltiešu izdošana PSRS tika juridiski pamatota. Vairums no tobrīd internēto nometnē ieslodzītajiem Baltiešu izcelsmes karavīriem bija Latvieši, kas, kopā ar aptuveni 3000 vācu karavīriem, bija izbēguši no Kurzemes katla, cerot Zviedrijā uz patvērumu. Par vāciešiem šaubu nebija – tie bija kara bēgļi un atbilstoši kara likumiem, Zviedrijai bija pienākums tos nodot PSRS. Tomēr ar baltiešiem tik viegi nebija. Dillema bija sekojoša: jau reiz brīdī (1943), kad šie puiši iestājās nacistiskās vācijas armijas rindās, Latvijas republika vairs nepastāvēja, bet pastāvēja PSRS, ko Zviedrija bija atzinusi, kā likumīgu Latvijas zemes saimnieku, tad puiši, kas tajā brīdī iestājās kara pretinieku armijas rindās, pēc būtības sanāk dezertieri un “savas valsts nodevēji”. Tomēr, kā bija plaši zināms, lielais vairums no viņiem tika ar varu piespiesti (pretēji kara likumiem) dienēt nacistiskās armijas rindās. Lai vai kā – izrādē šī dillema tiek dziļi un izsmeļoši analizēta un praktiski parādīta.

Bet. Ne jau par faktoloģiskajiem materiāliem vēlējos parunāt. Bet gan vairāk par izrādes otro aspektu – spēju piedot. Nolikt malā pagātni un skatīties nākotnē. Izrādē spēlē 2 aktieri – viens latvietis un viens soms. Kādā no epizodēm, latvietis, tipiskā latviešu garā, sāk braukt somam virsū par latviju tautas ciešanām, cenšoties no soma izspiest…ko? Līdzjūtību? Soms neiztur un beigās izcilā monologā pastāsta, ko patiesībā par šo visu domā. Pastāsta, ka arī somiem bijis smagi. Viņi taču zaudēja lielu teritorijas daļu, milzum daudz savu ļaužu karā ar Krieviju. Un tomēr spēja atgūties, noskurināties, un doties tālāk. Somālijā pagājušo gad 29k bērnu no bada miruši, bet mēs tik sūdzamies par grūto dzīvo Rīgā. Vai vidējais latvietis spēj pāršķirt lappusi?

Mēs mūždien sūdzamies. Mūždien mums ir kaut kas par maz, kaut kas par smagu, mūs vairāk kā citus moca starptautiskās pārnacionālās institūcijas, mēs strādājam vairāk un smagāk, kā jebkurš cits, bet algu mums maksā mazāk par visiem, mums veikalos viss ir pārāk dārgs un valdība ir nesaprātīgākā no visām tautām… Utt. Utjpr. Nekāda pozitīvisma. Minimāls daudzums lepnuma. Ja vispār kaut kāds. Bieži, kaut vai savas paplašinātās ģimenes sarunās, atkal un atkal izpeld kaut kādi sāpīgie senatnes jautājumi. Jā. Bija kādreiz tā. Bet kāpēc šie notikumi visu laiku ir jāatceras? Vai tas mums dod vieglāku dzīvi? Vai ceļ, lai mēs spētu vairāk nākotnē sasniegt? Nē. Tomēr mēs tik turpinām sūdzēties.

Tieši šis aspekts man visvairāk aizskāra vakardienas izrādē. Protams, ka mums ir smaga vēsture. Bet tāda tā ir ļoti ļoti daudzām tautām. Vai vispār kādai tautai tā ir bijusi viegla? Bez ciešanām. Domāju, ka nē. Protams, ka vēsture veido nācijas pieredzi. Bet ne tikai.

Tautas un indivīda spēks ir tajā, ka mēs mākam nolikt sāpes malā. Arhīvā. Pāršķirt lapu un doties tālāk. Tur, tālāk, nevienam īpaši neinteresē, cik smagi mums ir gājis, vai kāda mūsu bērbība bijusi. Visus interesē, kādi mēs esam tagad, par ko domājam, kam ticam un ar ko lepojamies. Un mums ir ar ko lepoties. Katram individuāli ar saviem panākumiem, filozofiju, bērniem, sporta vai biznesa sasniegumiem. Un arī tautas līmenī ir ar ko lepoties – ar dziesmu svētkiem, daudzbērnu ģimenēm, brīnumskaisto dabu un darbīgajiem ļaudīm. Un daudz daudz ko vēl citu. Pietiek gausties! Labāk stāstīsim par mūsu cerībām, vīzijām, plāniem, darbiem un sasniegumiem, par domām un pārdomām. Un negaudīsimies. Sāc ar savu ģimeni. Ar saviem bērniem. Lai viņi ne tik daudz par vēstures epizodēm zin (to tāpat skolā vairākus gadus māca), kā par to, kur viņa tēvs strādā, ko viņa mamma dara, ko ikdienā paveic, par ko domā, kādas ir mūsu vērtības un ko Latvju tauta pēdējos 10 gados paveikusi. Mums ir ar ko lepoties!

Pāršķiram lappusi.

Advertisements

One thought on “Pāršķiram lappusi.

  1. Grencberga November 20, 2012 / 5:45 pm

    Jā, Leģionāri ir viena no labākajām pagājušās sezonas izrādēm.
    Un es ceru, ka Kārlis Krūmiņš Spēlmaņu naktī tiks novērtēts par savu darbu šajā izrādē.

    p.s. man bija tas gods, piedalīties izrādē un būt tai meitenei uz krēsla, kas atvesta pie latviešu puiša svešumā. Neaizmirstama pieredze. Katarse.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s