Slēpošana pilnmēnesī Vanagkalnā

Piektdienas vakars ir kā radīts tam, lai brīvdienas uzsāktu ātrāk un tās nedaudz pagarinātu. Ko daram? Braucam slēpot. Naktī. Cerams, ka būs mēness un pietiekami gaišs un nesnigs sniegs. Bet lukturus ņemam līdzi, ja nu kas.

Savācāmies tāds neliels, bet ļoti jauks bariņš ar brīnišķīgiem cilvēkiem – četras Siguldiešu ģimenes. Mēs un Līviņi paņēma līdzi arī savus lielos puikas, kas nu jau ir spēcīgāki par mums pašiem. Plkst 21:00 bijām klāt Vanagkalnā (http://skiriver.wordpress.com/vanagkalns/), ieskrējām Didža piesildītajā mājīgajā slēpju mājiņā, kur kurējās sārtuma pārņemts kamīns. Arī tēja jau bija uzvārīta – viss, kā lieliskākajās Vanagkalna tradīcījās pieņemts. Uzreizi mūs apņēma tāda kā supermājīguma sajūta, kad zini, ka ārā ir stihija (kalni, sniegs, -10, mēness, vēss vējelis kalnu galotnēs) bet šeit ir iespējams ne tikai miesu sasildīt, bet arī acis papriecēt pārskatot ceļojumu kartes, grāmatas, mūziku paklausīties un sajust vecas lauku mājas dvēseli, kas maigi iepako mūsu sirdīs tādu maigu, lēnu un visumā baigi jauko sajūtu 🙂

Nedaudz pasildījušies, devāmies ārā, sastellējām slēpes pie kājām un noregulējām lampiņas. Devāmies ceļā – no sākuma pa Dzirkstiņu trasi (3km), tad pēcāk arī pa Rocu trasi (5km). No sākuma turējāmies visi kopā, tomēr pēc brīža ātrumi izrādījās pietiekami atšķirīgi, tāpēc daži aizsteidzās uz priekšu, savukārt daži pavisam lēni baudīja neaprakstāmo Piebalgas pļavu un pakalnu vilinājumu, kas nakts gaismā bija nedaudz biedējoša un tomēr brīnumskaista.

Vanagkalns - Dzirkstiņu un Rocu trases
Vanagkalns – Dzirkstiņu un Rocu trases

Visapkārt pilnīgs pūderis. Pa vidu iet skaisti nostrādāta, retraka veidota distanču trase, kas vijas pāri lēzeniem un ne tik lēzeniem pakalniem, caur krūmu un mazu eglīšu apaugušiem kalniņiem, caur nelieliem meža apgabaliem, apkārt un blakus klusumā dusošām lauku mājām, kas ziemā, visticamāk, nav apdzīvotas.

Tā nu mēs slēpojam, brīnamies un ik pa brītiņam emocionāli izsaucāmies: “Skat! Cik tas ir skaisti!” Mākoņi ātri skrien mums pāri, bet gaišs ir tik ļoti, ka gandrīz visi izslēdz savas lampiņas, lai mūsu tēlu mēness radītās ēnas mums arvien strauji sekotu. Dabiskajā gaismā ieraugām arī krietni plašāku apvidu, kas, uzbraucot pakalnu virsotnēs, redzams pat 4…5 km tālu.

Viena dabas parādība, ko es pirmo reizi redzēju, bija sniega mirdzēšana mēnesgaismā. Viss lauks kā ar nelieliem sidraba gabaliņiem nobērts un vizuļo. Skaisti!

Kopā noslēpojām no 8….16km, kā nu kurais. Pēc 2 stundām jau bijām atpakaļ mājīgajā Vanagkalna mājiņā un aizgūtnēm dzērām Didža gardo tēju un dalījāmies ar iespaidiem.

Tā kā es vēl neesmu nolēmis, ko darīt ar savu foto-dzīvi, vecā kamera ir praktiski beigta, bet pie jaunas neesmu ticis, tad kaut ko mēģināju bildēt ar savu paveco iPhone. Nu … nesanāca tās bildes. Tāpēc, lai jūs gūtu priekšstatu, kā tur izskatījās, postēju bildi no līdzīga piedzīvojuma, ko kādi mūsu vecuma jaunieši darīja Kanādā, arī šoziem (http://hikingphoto.com/2013/01/03/cross-country-skiing-by-a-full-moon/).

Šonakt Jaunpiebalgā TIEŠĀM izskatījās gandrīz tāpat, kā šajās bildēs (spied linku), ar to vienīgo atšķirību, ka klinšu kalnu vietā mēs lidojām pāri maigajiem Piebalgas lēzenajiem pakalniem.

Slēpošana pilnmēness naktī
Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s