Neliels piedzīvojums: Ezersalu slēpņu meklēšana

Kamēr vārās vakariņu rīsu putra manai futbola komandai, pa fikso mēģināšu pastāstīt par vienu mikropiedzīvojumu, ko brīvdienās izbaudīju.

Screen Shot 2013-01-29 at 21.12.25 Screen Shot 2013-01-29 at 21.12.40 Screen Shot 2013-01-29 at 21.12.54

Svētdien man bija iespēja piepildīt jau ilgāku laiku lolotu sapni – apstaigāt piejūras ezeru salas un atrast slēpņus, kas tur mani gaida un vasarā nemaz tik viegli pieejami nav. Ziniet, kada ir tā sajūta, kad tu brauc ar auto un iemet acis Geocaching appā un liec tai atrast tuvākos slēpņus, un viss, kas tev parādās tuvējā apkārtnē ir tieši šie salu slēpņi. Nu tad beidzot – ari šiem neatrastajiem no šodienas smaidīs jaukais Groundspeak smaidiņš 🙂

No rita pieskatīju mazos, palaidu šos laukā spēlēties un pa tam laikam sataisīju tēju un sakrāmēju mugursomu. It ka jau nekas līdzi nav vajadzīgs, bet tomēr es nolēmu nodrošināties ar visādiem rīkiem, kas var manā mikropiedzīvojumā noderēt:

– fotoaparātu skaistu skatu uznemšani (vēlreiz pārliecinājos, ka mans vecais Canon D300 = total crap. Vismaz 5 reizes uzkārās, desmitiem attelu ir pargaismoti utml. Arvienvardsakot – tas ir jāizvada ar cieņu citos medību laukos, iespējams jāatdod puikām uz izjaukšanu);
– Garmin GPSu;
– Rezerves vilnas zekes, ziemas jaku, Tshirt – ja sasvīdīšu staigājot, tad lai ir ko vēlāk pārģērbt;
– Rezerves cimdus – arā ir -12 un tie par sliktu nenāks;
– galvas lukturīti – ja nu meklēšana ievelkas un man nepieciešams tumsā turpināt cīņu;
– palielu rokas lukturīti – kas zin, varbūt vajag daudz gaismas :D;
– termosu ar siltu melno teju, ar citronu un cukuru;
– Garmin rokas GPS pulksteni un pulsometra jostu – es te cenšos joprojam saprast, kā mana sirds jūtas pie slodzes un kādas ir reālās rezerves. Pulsometrs palīdz saprast, kad pietiek un kad temps jānomet;

Līdzi ņemu arī Grētu. Retrospektīvi paskatoties – iespejams viņai šis gājiens bija mazliet par daudz. Liekas, ka Grēta nedaudz pieaukstējās, jo vakarpusē uz ezeriem bija vejš un tiešam auksti un mājupceļā viņa skaļi elpoja un nedaudz krekšķēja. Turklāt, ja es noeju, piemeram, 6km, viņa noskrien visus 10km, jo visu laiku kā bumbiņa turp-atpakaļ dzenājas. Tagad (pēc 2 dienām) nekādas saaukstēšanās pazīmes gan neparādās. Labi!

Lielā Baltezera Mazā Sala šodien bija pirmā sala, kurā viesojāmies.

Image
Lielais Baltezers, Mazā sala

Auto novietojām Dreimaņu ielas galā un devāmies pāri lediem un sniegiem uz saliņu. Skaisti skati, spožas saules žilbināti pūķotāji, hokejs turpat blakus uz nedaudz notīrīta ledus taisnstūra.

Image
Pūķotāji Baltezerā

Image

Nesteidzoties, un tomēr pietiekami raitā solī, aptuveni pēc ~1km mēs sasniedzam salu, kur satiekam Ivis_xx un GeoJolu un MartinšZvers un vel vienu jauku meiteni (viņa nepārtraukti centās nofotogrāfēt Grētu, un tāpēc neiepazināmies; bet pēc skata jauka meitene 🙂 – tā bija geokomanda, kas arī šo dienu bija veltijusi salu slēpņu apmeklēšanai Rīgas apkārtnē. Viņi teica, ka pabijuši jau vairākās Daugavas salās, tai skaitā arī uz Meinarta salas pie Ikšķiles, uz Nāves salas un šodien turpinās Carnikavas virzienā. Tātad vēl varbūt saskriesimies, jo arī man līdzīgi plāni. Pati kastīte uz šīs salas ir ļoti jauki noslēpta, un labā stāvoklī. No slēpņa es paņemu arī vienu geocoinu (GC), ko tur pirms minūtes ievietojusi iepriekšējā komanda. Vedīšu to uz Siguldas pusi, lai ceļo!

Image
Lielā Baltezera Mazās salas slēpnis
Image
Uz Liepu salu

No šīs salas dodamies tālāk uz Lielā Baltezera Liepu salu. Mans viedoklis gan ir tāds, ka vairāk liepas aug tieši Mazajā Salā. Toties Liepu salā vairumā ir milzīgas priedes, un, protams, arī lapu koki. Bet, ja mēs skaitītu pēc koku skaita, tieši Mazā sala būtu jāpārsauc par Liepu salu 🙂 Vēl interesanti, ka Mazās salas kokos redzēju ārkārtīgi daudz vējaslotu – nez, kādas ģenētiskas mutācijas to ir rosinājušas?

Image
Lielā Baltezera Mazās salas vējaslotas

Liepu salas slepnis mums prasīja nelielu meklēšanu, jo koordinatas, likās, kādus 10..15m uz D pusi no reālās slēptuves. Tomēr pateicoties pārliecinošajiem pēdu nospiedumiem, kastīte drīz vien tika izvilkta (drīzāk izķeksēta) no šauras spraugas un mans un Gretas vārds viesu gramatā tapa ierakstīts. Un jau atkal mēs paņēmām ari 1 GC. Jau otro šodien. Man viņi tiešām ļoti patīk – katrs ir īpašs, skaists. Tu viņu turi, kā ceļojošo kausu, skaidri zinādams, ka drīz tas būs jāatdod.

Pēc Baltezera devāmies pāro Gaujai uz Dzirnezeru. Tur viss vienkārši, tikai ezers, neskatoties uz palielo salu pēdējās nedēļās, tomēr nebija pilnīgi aizsalis, un zem sniega kārtiņas bija pāris cm biezs ūdens un slapja sniega slānis, kas visu soļošanu padarīja nedaudz nedrošu. Nodrošinoties jau mājās biju piepūtis maisu un ievietojis to mugursomā, ja nu gadījumā iekrītu, lai tas kā pludiņš nedaudz darbojas. Par laimi, nekas tāds man nebija jāizmēģina. Ūdens zem sniega ir tikai acu apmāns un kāju apmāns – reāli ledus ir 20…30cm biezs, noteicu to bakstot kokus makšķernieku urbtajos āliņģos. Uz Dzirnezera sēžot, sagaidījām saulrietu.  Pa smuko, protams 🙂

Image
Var redzēt, kādi uzplūdi bija Decembrī – ap kokiem vēl vecajā līmenī sasaluši ledus svārciņi

Image

Image
Dzirnezera salas slēpnis. Konteiners skaisti noslēpts, bet tukšs 😦

Pēc tam devāmies uz Lilastes ezeru, un jau dziļā krēslā atradām pēdējo šodienas slēpni.

Image
Grēta
Image
Dzirnezers
Image
Gaidam saulrietu. Grēta mierīgi sēž man blakus.

Image

Image

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s