Gājām forelēs, aizgājām līdakās

Pienāca saulains Svētdienas rīts. Zilās debesis pilnas baltu, lielu mākoņu. Nevar gulēt. Kāja pār gultas malu, mute nomazgāta, un tipiņu tapiņu uz virtuvi. Uzlieku kafiju savā mīļajā espresso kanniņā, un eju modināt Pauli. “Jābrauc forelēs!”. Viņš piekrīt ar, sāk ģērbties. Zvanu brālim: “Nu, tad braucam? Tiekamies XXX ap 11:00” – “Nu nesteidzies, labāk 11:30”. Viņš jau mani pazīst, kad esmu par kaut ko safanojies, tad mans laika tecējums paātrinās vairākkārt un enerģija plūst pārpārītēm.

Sataisam spiningus, pārsnieam pavadiņas un Paulis iziet dārzā pamētāt vizuli, lai ieprovētu roku, kā lido, kā tinas. Tādā foreļu copē viņš vēl ne reizi nav bijis. Garāžā atrodu brāļa gumijbikses, ko lieku Paulim piemērīt – viņš praktiski pazūd aiz tām, nedaudz par garu 😀 Bet īsākas jau neražo, bērni jau neiet forelēs. Nekas, derēs, svarīgākais jau nav skats, bet funkcija. IMG_7384

Pa ceļam uz upi iebraucam vietējā Siguldas copes veikaliņā un nedaudz papildinām rotiņu klāstu, jo pieredze rāda, ka gadās pa pārītim atstāt vāverēm. Mūžīgās problēmas sagādā makšķerēšanas karte, to nevar nopirkt ne copes veikalā, ne Maxima. Pasts nestrādā. Tad saprotu, ka nevar tak tā būt, ka mūsdienās šādu triviālu valsts pakalpojumu nevarētu dabūt attālināti. Un man ir taisnība – http://www.makskeresanaskarte.lv/  – te tā nopērkama internetā, maksājot ar maksājuma karti. Kamēr es stūrēju, Paulis to arīdzam izdara. Tagad esam pavisam legāli gatavi copei. Satiekam Andi, pārsēžamies manā auto un dodamies kādus pāris km augšup pa straumi, kur man liekas dzīvo vairāk foreļu. IMG_7385

Pa pārdesmit gadus vecu meža ceļu čāpojam upes virzienā, ik pa laikam pietupjoties un iemetot mutē pa kādai svaigai meža zemenei, kas mums zem kājām kā plantācijās saaugušas. Nonākot pie upes adrenalīns sit augstu paisuma vilni, gribas pēc iespējas ātrāk iekāpt ūdenī un sākt mētāt. Kamēr mēs kniberējamies ar vizuļiem, Paulis jau sāk mētāt. IMG_7398

Nepaiet ne 2 minūtes, kā gadās pirmais ČP – aiz akmeņa aizķeroties, Paulis zaudē stabilitāti un ieveļas ar visām zābakbiksēm ūdenī, nu viss slapjš, arī krekls, bikses un siltais krekls. Paulim sāk lūpa raustīties, bet viņš noturas, tomēr dažas replikas par to, ka “..tagad viss beidzies… iešu ar kājām mājās..” utt no viņa izsprāgst. Es novelku savas drēbes, uzvelkam Paulim un ejam tālāk. Es tagad gumijniekos esmu trusikos un gumijniekos 🙂

Gaidam pirmo foreli, aktīvi mētājam pie saknēm, akmeņiem. Aiz līkuma Andim pieķeras pirmais briesmonis, mežonīgi plosas un cīnās, mēģinot nokratīties no vizuļa. Nav forele, krietni lielāka. Līdaka! Tai tomēr neizdodas aizbēgt. Andis to izvelk krastā un priecājas par zivi, kas praktiski ir dzīvnieks. Ne zivs. Dzīvnieks, jo ļoti liela. Uz aci kādi 1.6…2kg līdaka, ap 60cm. Andis to iztīra un iemet mugursomā. Smaids pa visu ģīmi 🙂 IMG_7394

Dodamies tālāk. Pēc brīža no Anda izlaužas: “Atkal! IR!” Un spinings salocas parabolā, aukla strinķšēdama nostiepjas un pirmais šļaksts liecina, ka zivs ir liela. Andis cīnās, mēģina piekrastes dubļos nepakrist, jo stiegošie zābaki ikkatru soli padara grūtu. Bet līdaka šo ciņu zaudē. Pa starpam ievērojam, ka kaut kas nav labi, jo zivs mugurā redzams liels, plašs plēsums. “Viņai mugura pušu!”, kliedz Paulis. Izvelkot krastā atklājas, ka kāds dzīvnieks, vai putns līdakas muguru ir pārkodis, vai atplēsis. Apspriežoties nolemjam, ka tas ir zivju ērglis, no kura līdaka aizbēgusi. Sānos redzams arī viena liela naga dūrums, un tad pārplēsta mugura, līdz pat muguras asakai. Tomēr tas nekādi nav samazinājis līdakas apetīti 🙂 IMG_7404

Kādā līkumā dzirdam, ka no krūmiem nāk kas liels. Metrus 30 priekšā mums upes vidū iznāk milzu megasize alnis, apstājas, paskatās uz mums, padomā “hm, ko viņi tā uz mani skatās?” un drošā, bet lēnā solī čāpo pa upi tālāk, izbaidot mums visas zivis! Lempis tāds. 20160619_144414

Kur tad tās foreles? Ejam tālāk, intensīvi mētājot un mēģinot kaut ko noķert. Man pieķeras viena maza līdaka, atlaižu. Andim kaut kur atkal pieķeras liela – viņš to izvelk un atlaiž.  IMG_7427 Pēc kādām 5 stundām, kad esam jau pamatīgi noguruši, beidzot laimīgais brīdis pienāk arī Paulim. Klusā padziļā vietā kādus pāris metrus no krasta Pauļa mestajam vizulim burtiski virsū uzlec paliela līdaka. Puika to varonīgi velk uz krastu un cīņā ir spraiga! Krasts augsts, nav kur likties. Tētim nervi netur un viņš nomet spiningu un metas upē, palīdzot līdaku pie krasta piespiest. Nu Paulim lielie prieki – tāda milzu zivs, paša ķerta! Foto. Zivi arī uz vietas iztīram, lai nebojājas, un ķeselē iekšā.  IMG_7438

Nu jau uznākusi neliela apātija, uz upes esam kādas 6h. Laiks mājup! Apskatamies kartē, ka esam totālā nekurienes vidū, tāpēc ir lēmums – laužamies cauri mežam, kur līdz tuvākajam ceļam gandrīz kilometrs. Lauziens sanāk ne sliktāks kā džungļu gājiens, jo mežs saaudzis biezs jo biezs. Iznākam “izcirtumā”, kur pirms kādiem 10 gadiem izcirsts mežs. Tagad tas tā saaudzis, ka Vjetnama – Saigona, domājams, ir vieglāk ejama. Tiekam līdz ceļam, tad vēl 2km pa ceļu. Karsts ir baisi, tāpēc velku nost savus lielos zābakus un apenēs, ar zābakiem pāri plecam, drošā solī ejam uz auto.  20160619_163811

Līdakas saķērāmies pamatīgi. Foreles paliek citai reizei!

IMG_7444

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s