Geo-Travel

Prieks par jums!
—–

Location: Latvia
filki found Swiss clock in Sigulda (Traditional Cache) at 7/16/2013

Log Date: 7/16/2013
#3482 16:57
Found it during our holiday called Expedition Baltica. Our trip last 15 days and we traveled more than 4600 kilometres through Poland, Lithuania, Latvia and Estonia, visited many interesting places, seen beautiful nature, met really nice people and found lot of interesting caches. For all the time we had beautiful weather, which was a little bit strange in the Baltics 🙂 We also enjoyed swimming in the lakes and in the sea, sometimes thanks to the caches on this places. I’m sorry for this summary log, it is really difficult to remember all caches that we have visited. Anyway, thanks for this cache and greetings from Czech Republic!

Visit this log entry at the below address:
http://coord.info/GLBJPM8B

Visit Swiss clock in Sigulda
http://coord.info/GC2RX2D

Profile for filki:
http://coord.info/PR21Z8C

MRPT

Es beidzot to pabeidzu! Tas prasīja pamatīgi daudz laika (2 pilnas dienas), sviedrus un cītību. Mega Riga Power Trail ir notīrīts no manas kartes! (gandrīz, jo šodien vēl viens slēpnis tika publicēts, pie tās pašas sērijas 🙂 + vēl KNAGIS FINAL palicis, bet tur alpīnisma iekārtas nepieciešamas).

MRTP uzvarēts!
MRTP uzvarēts!

Tie, kas nezina, kas ir PowerTrail, mēģināšu paskaidrot. Ir slēpņi. Parasti tās ir kastītes vai cita veida konteineri, kas satur viesu grāmatu un ir noslēpti kādās vietās, kur ir iedotas GPS kordinātas un tad tev ir jāiet un tie jāatrod. Geocaching PowerTrail ir arī tās pašas kastītes, tikai ļoti daudz un izvietotas pa noteiktu maršrutu. Dažkārt PT veido kādus zīmējumus dabā (piemēram, Alien PT: http://coord.info/GC253ZN Alien PT karte), dažkārt seko kādiem ceļiem vai takām, kā Amatas upes taka http://coord.info/GC3M9RC Vai arī dažkārt vienkārši izvadā pa skaistu priežu mežu. Tas ir Mega Riga Power Trail. Tas sākas un beidzas pierīgas mežos un kopumā ir ap 40km maršruts, ko var veikt ar kājām vai ar velo vai ar auto. http://coord.info/GC4ARG1

Continue reading

14.medusmēnesis. Naissaar.

Naissaar karte
Naissaar karte

Līdzi ņemamo lieto checklist:

Valdis

Karīna

Šorti

X

X

Apenes

X

X

Garās bikses

X

X

2 t-Shirts

X

X

Siltais džemperis

X

X

Cepurīte

 

X

Peldbikses

X

X

Lietus jaciņa

X

X

2 pārgājiena zeķu pāri katram

X

X

Galvas lukturītis

X

X

GPS

X

 

6 AA baterijas

X

 

6 AAA baterijas

X

 

Kartes, izdrukāts slēpņa apraksts

X

 

Pildspalva

X

 

  • Ūdens
  • Maizītes
  • kādi pāris AXA batoniņi
  • Banāni
  • Brokastis un vakariņas uz salas ēdīsim viesu namā.
  • Fotoaparāts

Continue reading

Neliels piedzīvojums: Ezersalu slēpņu meklēšana

Kamēr vārās vakariņu rīsu putra manai futbola komandai, pa fikso mēģināšu pastāstīt par vienu mikropiedzīvojumu, ko brīvdienās izbaudīju.

Screen Shot 2013-01-29 at 21.12.25 Screen Shot 2013-01-29 at 21.12.40 Screen Shot 2013-01-29 at 21.12.54

Svētdien man bija iespēja piepildīt jau ilgāku laiku lolotu sapni – apstaigāt piejūras ezeru salas un atrast slēpņus, kas tur mani gaida un vasarā nemaz tik viegli pieejami nav. Ziniet, kada ir tā sajūta, kad tu brauc ar auto un iemet acis Geocaching appā un liec tai atrast tuvākos slēpņus, un viss, kas tev parādās tuvējā apkārtnē ir tieši šie salu slēpņi. Nu tad beidzot – ari šiem neatrastajiem no šodienas smaidīs jaukais Groundspeak smaidiņš 🙂

No rita pieskatīju mazos, palaidu šos laukā spēlēties un pa tam laikam sataisīju tēju un sakrāmēju mugursomu. It ka jau nekas līdzi nav vajadzīgs, bet tomēr es nolēmu nodrošināties ar visādiem rīkiem, kas var manā mikropiedzīvojumā noderēt:

– fotoaparātu skaistu skatu uznemšani (vēlreiz pārliecinājos, ka mans vecais Canon D300 = total crap. Vismaz 5 reizes uzkārās, desmitiem attelu ir pargaismoti utml. Arvienvardsakot – tas ir jāizvada ar cieņu citos medību laukos, iespējams jāatdod puikām uz izjaukšanu);
– Garmin GPSu;
– Rezerves vilnas zekes, ziemas jaku, Tshirt – ja sasvīdīšu staigājot, tad lai ir ko vēlāk pārģērbt;
– Rezerves cimdus – arā ir -12 un tie par sliktu nenāks;
– galvas lukturīti – ja nu meklēšana ievelkas un man nepieciešams tumsā turpināt cīņu;
– palielu rokas lukturīti – kas zin, varbūt vajag daudz gaismas :D;
– termosu ar siltu melno teju, ar citronu un cukuru;
– Garmin rokas GPS pulksteni un pulsometra jostu – es te cenšos joprojam saprast, kā mana sirds jūtas pie slodzes un kādas ir reālās rezerves. Pulsometrs palīdz saprast, kad pietiek un kad temps jānomet;

Līdzi ņemu arī Grētu. Retrospektīvi paskatoties – iespejams viņai šis gājiens bija mazliet par daudz. Liekas, ka Grēta nedaudz pieaukstējās, jo vakarpusē uz ezeriem bija vejš un tiešam auksti un mājupceļā viņa skaļi elpoja un nedaudz krekšķēja. Turklāt, ja es noeju, piemeram, 6km, viņa noskrien visus 10km, jo visu laiku kā bumbiņa turp-atpakaļ dzenājas. Tagad (pēc 2 dienām) nekādas saaukstēšanās pazīmes gan neparādās. Labi!

Lielā Baltezera Mazā Sala šodien bija pirmā sala, kurā viesojāmies.

Image
Lielais Baltezers, Mazā sala

Auto novietojām Dreimaņu ielas galā un devāmies pāri lediem un sniegiem uz saliņu. Skaisti skati, spožas saules žilbināti pūķotāji, hokejs turpat blakus uz nedaudz notīrīta ledus taisnstūra.

Image
Pūķotāji Baltezerā

Image

Nesteidzoties, un tomēr pietiekami raitā solī, aptuveni pēc ~1km mēs sasniedzam salu, kur satiekam Ivis_xx un GeoJolu un MartinšZvers un vel vienu jauku meiteni (viņa nepārtraukti centās nofotogrāfēt Grētu, un tāpēc neiepazināmies; bet pēc skata jauka meitene 🙂 – tā bija geokomanda, kas arī šo dienu bija veltijusi salu slēpņu apmeklēšanai Rīgas apkārtnē. Viņi teica, ka pabijuši jau vairākās Daugavas salās, tai skaitā arī uz Meinarta salas pie Ikšķiles, uz Nāves salas un šodien turpinās Carnikavas virzienā. Tātad vēl varbūt saskriesimies, jo arī man līdzīgi plāni. Pati kastīte uz šīs salas ir ļoti jauki noslēpta, un labā stāvoklī. No slēpņa es paņemu arī vienu geocoinu (GC), ko tur pirms minūtes ievietojusi iepriekšējā komanda. Vedīšu to uz Siguldas pusi, lai ceļo!

Image
Lielā Baltezera Mazās salas slēpnis
Image
Uz Liepu salu

No šīs salas dodamies tālāk uz Lielā Baltezera Liepu salu. Mans viedoklis gan ir tāds, ka vairāk liepas aug tieši Mazajā Salā. Toties Liepu salā vairumā ir milzīgas priedes, un, protams, arī lapu koki. Bet, ja mēs skaitītu pēc koku skaita, tieši Mazā sala būtu jāpārsauc par Liepu salu 🙂 Vēl interesanti, ka Mazās salas kokos redzēju ārkārtīgi daudz vējaslotu – nez, kādas ģenētiskas mutācijas to ir rosinājušas?

Image
Lielā Baltezera Mazās salas vējaslotas

Liepu salas slepnis mums prasīja nelielu meklēšanu, jo koordinatas, likās, kādus 10..15m uz D pusi no reālās slēptuves. Tomēr pateicoties pārliecinošajiem pēdu nospiedumiem, kastīte drīz vien tika izvilkta (drīzāk izķeksēta) no šauras spraugas un mans un Gretas vārds viesu gramatā tapa ierakstīts. Un jau atkal mēs paņēmām ari 1 GC. Jau otro šodien. Man viņi tiešām ļoti patīk – katrs ir īpašs, skaists. Tu viņu turi, kā ceļojošo kausu, skaidri zinādams, ka drīz tas būs jāatdod.

Pēc Baltezera devāmies pāro Gaujai uz Dzirnezeru. Tur viss vienkārši, tikai ezers, neskatoties uz palielo salu pēdējās nedēļās, tomēr nebija pilnīgi aizsalis, un zem sniega kārtiņas bija pāris cm biezs ūdens un slapja sniega slānis, kas visu soļošanu padarīja nedaudz nedrošu. Nodrošinoties jau mājās biju piepūtis maisu un ievietojis to mugursomā, ja nu gadījumā iekrītu, lai tas kā pludiņš nedaudz darbojas. Par laimi, nekas tāds man nebija jāizmēģina. Ūdens zem sniega ir tikai acu apmāns un kāju apmāns – reāli ledus ir 20…30cm biezs, noteicu to bakstot kokus makšķernieku urbtajos āliņģos. Uz Dzirnezera sēžot, sagaidījām saulrietu.  Pa smuko, protams 🙂

Image
Var redzēt, kādi uzplūdi bija Decembrī – ap kokiem vēl vecajā līmenī sasaluši ledus svārciņi

Image

Image
Dzirnezera salas slēpnis. Konteiners skaisti noslēpts, bet tukšs 😦

Pēc tam devāmies uz Lilastes ezeru, un jau dziļā krēslā atradām pēdējo šodienas slēpni.

Image
Grēta
Image
Dzirnezers
Image
Gaidam saulrietu. Grēta mierīgi sēž man blakus.

Image

Image

Kijeva – pilsēta pauguros

Ir pienācis vakars un gara darba diena ir gandrīz beigusies. Tagad man ir nedaudz iedvesma padalīties, ko es esmu Kijevā sadarījis un ieraudzījis.

Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad neplānotu darba grafika nobīžu dēļ, man radās brīva pēcpusdiena, ko nebija ar ko aizpildīt. Nevienu mītiņu nevarēja sarunāt, pie datora nebija jēga sēdēt, jo nekas degošs nekarājās (nu ir jau, bet tās lietas var pagaidīt). Tad nu ņēmu kājas pār pleciem un devos staigāt. Biju nolēmis izstaigāt tādu nelielu aplīti un kā mērķi uzliku sev atrast vismaz 15 slēpņus. Tā kā Kijevā es nebiju slēpņojis, tad manā kartē bija pilnumpilns zaļo punktiņu, kas prasīt prasījās, lai tos pārvērš par jaukiem smaidiņiem (tie, kas zina, saprot).

Centrālajā laukumā

Kijeva mani pārsteidza ar savu reljefu – Dņepras labais krasts ir tikpat augsts, kā Gaujas senleja pie Siguldas – 80…100m pa vertikāli. Un daudzās vietās tas jau ir apbūvēts. Kijeva ir ārkārtīgi sena un šeit ir milzum daudz senu klosteru, turku un citu ieceļotāju un caurceļotāju raktas alas un slēptuves. Būvētās svētvietas. Arī vikingi šeitan ir paviesojušies, ceļodami uz augšu pret straumi pa Daugavu un tad pārceļot laivas uz Dņepru, lai kuģotu uz Melno jūru un tālāk.

Draudzības varavīksne - par godu Krievijas un Ukrainas tautu draudzībai
Draudzības varavīksne – par godu Krievijas un Ukrainas tautu draudzībai
Krievu pirts - ģērbtuve
Staigājot uzvalka kurpītēs pa sniegotajām Kijevas ielām, pamatīgi nosalu. Netālu no viesnīcas ieraudzīju Krievu pirti, un nolēmu pasildīt savas miesas tajā 🙂 Tiešām tradicionāli 🙂
Koffee bus :)
Coffee bus – autobusā var iekāpt, pasēdēt pie galdiņiem un padzert kafiju

Viss Kijevas labais krasts ir ar tādiem kā milzu zemes pikučiem – pakalniem – nomētāts un apbūvēts ar 5…7…9….20 stāvu mājām – gan Staļina megabūvēm, gan mūsdienīgām daudzdzīvokļu mājām. Un tam visam pa vidu ir daudz sensenu baznīcu, klosteru un piemenekļu no dažādiem vestures laikiem. Kijeva 2.pasaules karā tika gandrīz nopostīta, tāpēc vecpilsēta ir salīdzinoši maza un visas ēkas ir pārsvarā pēckara arhitektūras standartos ieturētas.

Neliela kafejnīca Kijevas vecpilsētā
Pastaigājoties Kijevas vecpilsētā, atradu ļoti stāvu bruģētu ieliņu, un uz tās, ārkārtīgi vecā koka namiņā, bija šāda jauka tradicionāla kafejnīca

Vasarā Kijevā ir silts un patīkams klimats (izņemot dienas, kad ir nepanesama svelme) – pilsēta ir zaļa un smaržīga, jo ir ļoti daudz stādījumu, parku un dārzu. Tomēr tagad, Janvāra vidū, līdzīgi Rīgai tā ir piedzīta pilna ar ūdeni dažādos tā agregātstāvokļos – gan ledus uz netīrītām ielām, gan sniegs parkos un dārzos, gan puskusis sniegs uz ielām un ietvēm, gan milzu sniega kaudzes stādījumu puķu dobēs gar baznīcām un ap klosteriem un pilsētas laukumiem.

Tie, kas nav ģeogrāfiskie ģēnīji, tiem noteikti būs interesanti zināt šo faktu – Černobiļa no Kijevas atrodas tikai ~100 km attālumā – tāpat kā Rīga no Valmieras.

Kijeva ir tikai 100 km attālumā no Černobiļas AES
Kijeva ir tikai 100 km attālumā no Černobiļas AES

Tieši pie pašas Černobiļas AES sākas Kijevas ūdenskrātuve, kas ir Dņepras uzpludinājums. Neviens jau nezin, un neviens jau nestāsta, bet man šķiet, ka šī ūdenskrātuve pēdējos 25 gados ir bijusi pamatīgs amortizētājs potenciālajam piesārņojumam, kas, sprādziena laikā un nedēļās pēc tā tikai nedaudz skāra šo miljonu pilsētu Kijevu. Lai vai kā – cilvēki šeit dzīvo, strādā un neparko nesūdzās. Aprunājos ik pa laikam ar kādiem vietējiem par šo tēmu un vienīgais, ko viņi saka, ka ir pieaudzis alerģiju slimnieku skaits, un ka visi, kas bija saindējušies ar radiāciju jau pārsvarā ir miruši vai invalīdi uz mūžu. Interesanti, ka neviens, ar ko esmu runājis, neapsver pamest Kijevu potenciāla nedaudz palielinātā radiācijas fona dēļ. Vienu lietu gan ievēroju – parkos, Dņepras kalnainajās nogāzēs ir diezgan daudz vēja slotu koku galotnēs. Tas tomēr norāda, ka kaut kāda mutācija ir notikusi. Labi – pietiks par šo nepatīkamo tematu.

Kijeva ir ļoti skaista pilsēta ar neticami senu vēsturi. Tā ir kādreizējā Krievijas galvaspilsēta un tamdēļ vien rekomendējama apskatei.

Ak jā – vakar 9 finds / 5 DNFs. No slēpņošanas viedokļa pilsētas centra slēpņi nav forši – pārsvarā micro un nekādas izdomas. Bet savu lomu, kā motivators pastaigām tie tomēr pilda labi J Nogāju 8km.

Virpuļsniegotā pastaiga

Vakar bijām nedaudz pastaigāties izgājuši – paņēmām vienu no nedaudzajiem vēl nepaņemtajiem Siguldas apkārtnes geocachiem – Sparco Evo Birthday Cache.

Image

Es, Normunds un Grēta izvēlējāmies to labāko un lieliskāko laiku, kādu vien normāls cilvēks varētu vēlēties – 20m/s vējš, putenis, -5 grādi, windchill factor ap -12 grādiem. Virpuļi. Cauri pūtējs visapkārt. Un mēs dodamies mežā 🙂Image

Pēc tam, kad no braukšanas kārtējo reizi Grēta ir pievēmusi mašīnu, tikusi ārā, viņa lieliski izpildās sniegā. Skrien, grimst, kūleņo un bāž purnu sniegā. Izrādās kā vien var. Viņai tiešām ir problēmas braukt mašīnā. Un tas notiek gandrīz vienmēr, neskatoties uz to, cik uzmanīgi un lēni es braucu, cik līgani līkumus izņemu un citādi rūpējos par Grētas vestibulārā aparāta labjūtību. Jau apzinoties, kas viņu gaida, viņa neparko vispār mašīnā negrib kāpt, un tas vienmēr ir krietns pūliņš viņu palūgt iekāpt auto. Pašlaik es vēl varu viņu pacelt, jo viņa ir tikai ap 20kg svarā, bet ko darīsim, kad pēc 1 gada viņa jau būs ap 40kg? 🙂Image

Pāri sniegotajai pļavai, pret vēju cīkstēdamies un sirsnīgi runājoties, tiekam ātri. Tad jau mežs un purvs. Mēs tik soļojam.Image

Normunds ir ticis klāt slēpnim – turpat starp divām priedītēm tas jau slēpjas.Image

Atpakaļceļā mēs kārtīgi izdauzamies ar Grētu – viņa ir ļoti sirsnīgs dzīvnieks. Kaut tik bērni viņai nesabojātu nervu sistēmu un viņas labsirdība saglabātos visu laiku.Image

Brīvdiena

Ps. rakstu ar iPhone, tāpēc piedodiet, ja tekstā esmu pieļāvis kādas gramatiskas kļūdas.

Šodien brīvdiena! Es par to jūtos ļoti īpaši, jo šī man ir īsta brīvdiena – bez obligātajiem pienākumiem, bez darba aktivitātēm, bez bērnu pasākumu apmeklēšanas, bez stresa un ikdienas steigas, kā arī bez ikrīta bērnu loģistikas.

Šodien nogulēju neierasti ilgi, līdz pat 9:30. Protams, tas bija pēc tam, kad ar Timo nodzīvojāmies augšā no 5-6:30 🙂 Viņš pēdējo mēnesi šādi dara regulāri, pamožas nakts vidū, moca mammu un mani. Tad nu kuram lielāks spēks, ceļas augšā un dzīvojas ar viņu – dod pienu, dod grāmatiņu utml. Bet anyway – miedziņš bija salds pēc tam. Brīvdiena man nozīmē arī to, ka beidzot izdevās salabot pāris lietas pagalmā, kas nu jau kādu laiku krita uz nerviem. Pastkastīte nu ir taisna un to par var atvērt. Arī notekcaurule tagad vairs nav izgāzusies pa pus taciņu, bet glīti pieguļ mājas sienai un nekustās vējā. Jēcis savu roku arī iemēģināja dārza darbos, palīdzēdams man pastkastīti piestiprināt.

Runājot par šī gada Latvijas 94.dzimšanas dienu, jāsaka, ka neesmu lepns par sevi, jo joprojām neesmu sataisījis puiku nolauzto karogmastu. Līdz ar to sekas ir tādas, ka karogu nav kur uzvilkt un tas man liek justies neforši.

Savu brīvo dienu šodien nolēmu izmantot arī kādam savam hobijam. Nolēmu izvietot vienu jauku slēpni. Varbūt ne tik daudz jauku, kā interesantu. Tiem kas vēl nezina, pateikšu noslēpumu. Es jau kādus 2 gadus atpakaļ ieviesu sarakstu ar idejām (tipa bucket-list) visiem slēpņiem, kurus vēlos izveidot. Saraksts ir garš, ap 50 gab. Tad nu pie ikvienas dotās iespējas, palēnām, pa vienam vai diviem gab reizē, cenšos šos sarakstā esošos objektus izvietot. Daudzi no tiem prasa pamatīgi ieguldījumu laikā, fiziskajā un arī izdomā, lai atradējiem būtu interesants piedzīvojums tos meklējot.

Šodien sāku veidot kādu jau dikten sen izplānotu slēpni. Vairāk neteikšu, lai noslēpums saglabājas. Tik ieminēšos, ka slēpnis parādīs vietas, kas tik tiešām netiek lutinātas ar tūristu pūļiem un nav iemūžinātas novadpētniecības fotoarhīvos. Par progresu ziņošu.

Apkārt Krauklei

Kraukle ir pussala Siguldā. Otrā pusē Gaujai. Neviens nekad tur neiet, to var noteikt pēc taciņām, kas, faktiski, pussalā neeksistē. Lai arī tikai 100m no viena no visapmeklētākajiem kalniem Siguldā (Kaķīškalns) un netālu no ārkārtīgi skaistās Velnalas klints, šī pussala slēpjas viduslaiku noslēpumainajā klusumā un pamestībā. Arī tumsībā, ja jau par viduslaikiem runājam – pussala tiešām ir ļoti tumša, jo koki ir lieli, zāle tumša un egļu puduri ik pa brītiņam atņem vispēdējo saules gaismu, kas cenšas izlauzties līdz zemei.

Es jau kādu laiku vēlējos uz šo pussalu aizstaigāt. Man šķiet svarīgi iepazīt it visus nu jau savas gandrīz kā dzimtās pilsētas nostūrus. Un Kraukle līdz šim no manis izbēgusi. Galvenokārt jau tamdēļ, ka tur nekad nav bijusi nepieciešamība doties – tur nav ko apskatīt, takas tur neved un vispār – kamdēļ?

Dažkārt vasarās, peldoties Gaujā pie Kaķīškalna, es novēroju Kraukli – vai tur kāds alnis nav pabāzis galveu, vai varbūt kāda lapsa ošņājas. Tomēr – itvienmēr tās krasts bijis kluss un mirušiem, sagāztiem kokiem pilns, bez jelkāda īpaša valdzinājuma.

Šodien es nolēmu tomēr doties uz Kraukli. Paņēmu līdzi Grētu (puikiņas šito nebūtu izturējuši, jo tur pa džungļiem staigājot tiešām nekas jauks nebūs). Un devāmies ceļā. Nolēmu, ka izvietošu 2 geoslēpņus, ar mērķi, lai slēpņotāji iemin takas, ko pēc tam citi varētu izmantot.

Pārgājienu sākot – virs Velnalas, kur taka dalās uz Piļķenes krauju un Kājnieku tiltu.
Gauja pie Velnalas
Grēta lecienā pāri bebru izraktam grāvim

Kraukles dziļie tumšie, kosu pieaugušie džungļi
Kraukles slēpnis / geocache
Grēta klausās meža skaņas
Piļķenes kraujas klintis

Grēta un Valdis