Esam klāt. Lauki.

Atbraucām. Tā pakošanās gan reāli visus spēkus izsūc. Karīna ir dienas varone – sapakoja līdzi ēdamos, drēbes, traukus, bļodas utml ļoti vajadzīgas lauku lietas. Lai ar famīliju uz nedēļu aizbrauktu pa laukiem padzīvoties, pekales līdzi it kā uz visu laiku ar visu māju mēs pārvāktos, jo visiem 6 jābūt līdzi gultas veļai, plānajām drēbēm, biezajām, lietus arī, peldlietām, gumijniekiem, pamperiem utml. Vēl lasāmgrāmatām, galdautiem, radio. Sarakstu varētu turpināt. Bet beigu beigās esam klāt. Un vēl ar puslīdz veseliem nerviem 🙂 Continue reading

Atvaļinājums sākas! 1.diena

Man sākas ilgi gaidītais un beidzot sagaidītais atvaļinājums. Pirmo dienu pavadīju vēl tā pa īstam tikai iešvunkājoties. Bija vēl jāpiedalās vienā darba telco (no kuras gan notinos pietiekami ātri) un visādas citādas štelles Siguldā jāpaveic, jo rīt pilnīgi noteikti esam nolēmuši doties uz laukiem.

Šovakar aizvedu dažas mantas uz laukiem, piekrāvu pilnu busiņu ar viiiiiiiiiiiskautko super vajadzīgu, piemēram, soliņiem, spiningiem, traukiem, segām, pļaujamo utml. Un lauki, kā vienmēr, pamatīgi iespārdīja – skaisti jau tur ir ļoti. Arī odi pa lielam ir beigušies, tik nedaudz pie dīķa vēl izdzīvojuši. Tie man nedaudz asinis patīrīja vēlā vakarā, kad puskails stāvēju dīķmalā un vēroju sārtās, skaistās debesis. Dīķis kūpēja. Un pasaule nomierinājusies posās uz dusu.

 

14.medusmēnesis. Naissaar.

Naissaar karte
Naissaar karte

Līdzi ņemamo lieto checklist:

Valdis

Karīna

Šorti

X

X

Apenes

X

X

Garās bikses

X

X

2 t-Shirts

X

X

Siltais džemperis

X

X

Cepurīte

 

X

Peldbikses

X

X

Lietus jaciņa

X

X

2 pārgājiena zeķu pāri katram

X

X

Galvas lukturītis

X

X

GPS

X

 

6 AA baterijas

X

 

6 AAA baterijas

X

 

Kartes, izdrukāts slēpņa apraksts

X

 

Pildspalva

X

 

  • Ūdens
  • Maizītes
  • kādi pāris AXA batoniņi
  • Banāni
  • Brokastis un vakariņas uz salas ēdīsim viesu namā.
  • Fotoaparāts

Continue reading

Šodien Ropažos. Rudens. Magnēts.

Šodien Ropažos notika, nu jau absolūti par tradīciju kļuvušais Vasaras sezonas noslēgums un Ziemas sezonas atklāšanas events Magnētam – un tas vienmēr notiek tieši Ropažos. Mēs jau vairākus gadus šurp braucam un vienmēr ir paveicies ar laiku – spīd saule, skrien balti mākoņi pār zilajām debesīm, ik pa laikam va redzēt arī pa kādam dzērvju kāsim, kas dodas siltākas ziemas meklējumos. Un tam visam pa vidu pāris simti pilnīgi pozitīvu un sportiski aktīvu cikvēku drasē pa Ropažu ielām, pagalmiem un mazdārziņiem. Un mēs ar viņiem 🙂

Image

Nekas jau savādāks arī šoreiz nebija – bet tieši tajā jau ir tas jaukums.

No mūsu ģimenes šodien skrēja Valdis (http://www.endomondo.com/workouts/98313093), Jēkabs (http://www.endomondo.com/workouts/98407676), Paulis un arī Sebastians. Karīna pieskatīja Timo un mēģināja izturēt psiholoģisko spiedienu no desmitiem “suņu aptaustīt” gribētājiem un “par suņiem parunāties” gribētājiem. Neapskaužu.

Bastijam šī bija viena no pirmajām reizēm, kad viņš ar karti rokās un sportIDENT pirkstā desoja sava un citu priekam 🙂 Vispār interesanti, kā bērna loģika darbojas – viņam ne tik ļoti interesēja, kas tur uz kartes uzrakstīts, bet lielāko uzmanību viņš pievērsa tam, cik ciparu bija uz katra no kontrolpunktiem, un ļoti jau priecājās, kad finišā beidzot bija 3 cipari (100tais), nevis divi 🙂

ImageImageImageImageImage

Daudzbērnu ģimenei apmeklēt jebkuru pasākumu ir pamatīgs pārbaudījums. To nesaprast tiem, kas to nav izbaudījuši. Visu laiku tu iekšēji cīnies ar domām par to, ka tu gribi bērnos ieguldīt, un viņiem visu ko parādīt. Un tad tu saņemies, 2 stundas mēģini izdabūt viņus no mājas, neaizmirst par kādiem cimdiņiem, zeķēm, vai botām un cepurēm. Un tad viņi beidzot visi ir auto. Fū! YES. Šodien šī epizode bija OK. Bet tad kādam pēkšņi iekož kaut kāda debīla dusmu vai nepacietības muša – un viss sāk bojāties. Vecākiem ir grūti noturēt savu nervu sistēmu kārtībā, jo ikviens no tiem sīkajiem prasa savu – vienam pie ēšanas vajag sulu, ne to parasto, bet to motokomto kaut kādu sulu (kas izrādās sporta dzēriens ar motociklistu – kurš vispār to varēja iedomāties!?). Citam tajā brīdī iepatīkas banāns, ko viņš droši paņem un pārdevēja Līga sāk iespring, vai par to ir samaksāts. Tikmēr lielie jau paspējuši sakašķēties un …. nu tā tas notiek. Un vēl – nu kāpēc tiem bērniem ir jāpērk popkorns?! Ir tik daudz citu foršu, garšīgu un veselīgu lietiņu, bet lielie puikas izvēlas tieši to visneveselīgāko ēdienu, kas, protams, nokaitina Tēti. Jo es taču rūpējos par viņu veselību! Popkorns taču ir neveselīgi – vai tad viņi to nesaprot? p.s. NEsaprot. Viņi nedomā tādās kategorijās. Par veselīgu ēdienu cilvēks vispār sāk domāt kaut kad pēc 25g parasti. Un noteikti ne jau 11g un 9g vecumā. Kāpēc es to tajā brīdī aizmirsu?

Image

Dažkārt jau nenoturamies. Dažkārt jau kaut kas pasprūtk. Un tomēr es domāju, ka nedrīkst šito mest pie malas. Protams, visvieglātk ir sēdēt mājās, nekur nedoties, nolikt bērnu pie TV un ierubīt multenes. Tad tev pašam laika, vari lasīt grāmatas un priecāties par twitterjaunumiem (sekli, ne?). Bet tas nav ilgtermiņa risinājums.

Tāpēc, norijam kamolu par nedaudz pabojāto Svētdienu no garastāvokļa viedokļa un dodamies tik tālāk! Pa lielam jau viss ir superīgi! Un arī šodien kopumā viss bija superīgi – jau gaidu nākamo gadu! Bērni būs paaugušies, un noteikti būs vieglāk.

Image

Jau pēc nedēļas skriesim kādu no Ziemas Magnēta posmiem!

Janovu ģimenes tradicionālais Rudens pārgājiens 2012 – Amata

Mēs neesam mājās sēdētāji. Es jau nu vispār. Nevaru brīvdienās noskatīties, dīvānā sēdot, kā laiks skrien uz priekšu – man patīk savu dzīvi vadīt svaigā gaisā un sajust pasauli ar visiem saviem taustekļiem un maņām. ikdienā, ofisā strādājot, maz sanāk iziet ārā. Tāpēc brīvdienas ir tas laiks, kas mums dots.

Bērnos es mēģinu ieaudzināt mīlestību uz dabu – rādu viņiem visādas iespējas, ko pasaule sniedz, ko skaistu var Latvijā apskatīt un izjust. Galvenokārt, lai viņi izaug par vispusīgi attīstītiem un jaukiem cilvēkiem, bet arī, lai viņiem rastos mīlestība uz savu dzimto zemi un dabu.

Un, protams – ģimene. Vienreizēja lieta, kas ikvienam mums ir sava, viena, sargājama un mīlama. Dažkārt paciešama 🙂 Protams, ka ir mūsu tuvākā ģimene un arī paplašinātā – tur, kur brāļi ar sievām un mamma ieskaitāmi. Ir tik labi, ka nav jājūtas vientuļam – vienmēr ir kāds, par ko tu rūpējies un kāds, kas par tevi rūpējas.

Mans brālis Arnis kādreiz teica, ka radi ir tie, kas sanāk kopā, lai atzīmētu sava skaita izmaiņas. Varbūt ar radiem tieši tā arī ir, bet par ģimeni es nekad tā negribētu teikt. Mums, paldies Dievam, ir lieliska mamma, kas mūs visus 3 brāļus ir izaudzinājusi un ielikusi mūsos visu to labāko. Arī to, ka joprojām esam draugi. Mums, 3 brāļiem, patīk darīt lietas kopā, veidot kopīgu pieredzi un priecāties par stāstiem, kas veidojas no šās pieredzes. Visu bērnību pavadījām dabā – vasaras pie mūsu mīļās Aģes, mežos, orientēšanās sacensībās, ziemas mežā slēpojot utml. Iepaticies mums šāds dzīves veids 🙂

Lai stiprinātu mūsu kopā būšanu, es šogad nolēmu iedibināt jaunu ģimenes tradīciju – rudenī organizēt pārgājienu visai paplašinātai ģimenei. Un ietu mēs visi – ar bērniem, ar suņiem, ar mammām 🙂 Nu ko lai saka – viss izdevās gandrīz par 100%! Paldies Arnim un Lindai, kas tomēr saņēmās, un neskatoties uz to, ka viņiem ir Ēriks zīdaiņa vecumā, arī atrada veidu kā piedalīties. Nākamgad Ēriks jau būs sēdētājs un varēs droši ierāpties tētim mugursomā un arī piedalīties.

Kā papildus uzdevums šī pārgājiena laikā bija atrast visus Amatas Powertrail slēpņus, kas tur smukā čūskiņas veidā aizlokās gar Amatu 10km garumā. Tik daudz mēs neplānojām noiet, bet savus 3 km gan nolēmām pieveikt.

Sākām pie Līgatnes-Kārļu ceļa tilta pār Amatu, tur lejtecē, netālu no Prezidenta lauku mājām. Mūsu mērķis bijas nokļūt līdz Zvārtes iezim.

Visi staigāja ņipri, lielie puikas meklēja slēpņus, un, kā par brīnumu, visus arī atrada. Pie dažiem mēs fotogrāfējāmies, dažos ierakstījāmies. Bastijs un Grēta visu laiku skraidīja 🙂 Grētai izdevās pirmajās 5 minūtēs lidz kaklam ievelties ledainajā Amatas ūdenī, bet, kā jau normāls suns, viņa izkāpa, nopurinājās, un priecīga lēkšoja tālāk. Nedaudz baidījos, ka viņa nesaķer kādu saaukstēšanos (viņai tikai 3 mēneši), bet, paldies Dievam, nekas sikts nenotika.

Uznāca lietus, mēs slēpāmies zem eglītēm un gaidījām, kamēr gāziens noskalos visu, kas jānoskalo. Tad devāmies tālāk.

Pēc aptuveni 2h mēs jau tuvojāmies Miglas iezim, kas ir iepretim Zvārtes iezim, noslēpies ar mežiem apauguša pakalna ielokā. Bastijs beidzot bija visu savu spēku izlicis, un man nācās viņu paņemt kukarakā, papildus Timo, kas jau iekārtojies visu ceļo sēdēja mūsu Lafumas mugursomā.

Pļavā pie Zvārtes ieža mums paveicās – tur bija brīva piknika vieta, lietus vairs nelija. Kamēr Arnis, Andis un puikas kurināja ugunskuru, es uzsildīju uz prīmusa līdzpaņemto vistas zupu. Visi gardu muti mielojās, izņemot Pauli, kas teicās needīs zupu, kur ir kukurūza. Ak tad popkornu var ēst, bet zupu ne? 🙂

Pēcāk visiem uzradās daudz enerģijas un sākās salkas, skriešanās, aļņa skrējiens un divcīņas, sarunas pie ugunskura.

Jauka diena, vai ne? 🙂

Tradīciju turpināsim!

Svētdienas mazais pārgājiens. Gleznotājkalns.

Šorīt nolēmām, ka dosimies pastaigā uz Gleznotājkalnu. Mājās ar šito baru es neesmu spējīgs ilgi notusēt, kamēr viņi nav pietiekami nogurdināti 🙂

Pastaigas laikā Jēkabs atrada Gleznotājkalna slēpni, puikas izskraidījās, izgriezu katram vienu koku (tas bija ūber-svarīgi, lai “mans” koks būtu ne sliktāks par brāļa koku), nogājām kādus 3km un ar prieku par saulaino dienu atgiezāmies mājās.

Grēta no pārgājiena pamatīgi nogura, ielīda zem krūma un 1h nekustīga nogulēja. Nosiekalojās pa sapņiem, un tad savu purniņu pa zāli valstīja, kamēr slienas pazuda 🙂

20120909-125505.jpgKaut kas man ar to manu Canon 300D tomēr nav labi, jo pārgājiena beigās viņš sāka pārgaimot visas bildes. Atceros, ka tāda pati vaina viņam bija kādreiz pirms pāris gadiem, kad pārstāju ar viņu fočēt. Vienīgais, kas līdz, ir pārstatrēt to, izņemot bateriju. Skatīšos, vai varbūt varu updeitot

firmware.

 

Ekspedīcija uz Siguldas Bebru salu

Šajā nedēļas nogalē es dzīvojos mājās ar bērniem viens. Karīna ir devusies uz ajūrvēdisko pārtikas un meditiācijas nometni kaut kur tepat pie Siguldas. Šorīt izgulējos kārtīgi – paldies bērniem, kas mani nemocīja. Nogāju lejā, fiksi paēdu brokastis un sasaucu ģimenes sapulci par šīm brīvdienām un katra mūsu vēlmēm.

Bērniem īpašu vēlmju nekādu nebija – Jēkabs vispār teica, ka neko nevēlas darīt, Paulis vēlējās atrast kādu slēpni, sīkie aizbumbulēja prom pēc 15 sekundēm, bet es vēlējos izvest Grētu pastaigā. Tad nu summējot visu augstākminēto tika pieņemts lēmums doties pakaļ kādam slēpnim, ko ne jēkabs ne Paulis vēl nav atraduši. Izvēle krita uz Siguldas bebru salas slēpni (http://coord.info/GC3KP3Y). It kā nekā sarežģīta tur nav, tomēr T4 lika bērniem mazliet satraukties. Un, kā tālāk redzēsiet – pamatoti 😉 Nu protams, nevar jau nepieminēt, ka slēpnis ir manis paša roku radīts, tāpēc par to man it viss bija zināms.

Ielādējām slēpņa informāciju mūsu ģimenes draugā Garminā, saģērbu bērnus, salikām visus mašīnā, tai skaitā suņuku un devāmies ceļā. Jēkabam uzkabināju vēl mugursomu ar bumbieriem, lai būtu ko uzgrauzt.

Nobraucām lejā uz Gauju un atstājām auto pie bobsleja trases.Image

Ieliku Timoteju mūsu pārgājienu mugursomā un devāmies krūmos iekšā.

ImageSebastians pētīja mežā augošos augus un bija ļoti ļoti priecīgs par notiekošo. Tāpat kā es un suns un Paulis un Timo (kam vispār viss bija labi tur man uz muguras:) Jēkabs savukārt nebija īpaši labā garastāvoklī un arī ar motivāciju viņam šorīt nebija kaut kas lāgā. Es domāju, ka nedēļas nogurums bija sakrājies. Un cēlies viņš arī jau kopš 6am šorīt bija. Bet nekas. Ejam.

ImageGrētai šī bija pirmā reize ar siksniņu ārpus pagalma un arī pirmā reize mežā. Viss bija jāapošņā un jāizpēta. Kamēr vēl spēki bija, viņa skrēja visiem pa priekšu un Paulis tik spēja viņu turēt. Visu laiku gan bija jāuzmana, lai viņš Grētu neraustītu, bet ļautu viņai izpētīt kas nu šai tur interesē.

ImageTālāk puikas sāka meklēt iespēju, kā nokļūt uz salas. Suns mēģināja kāpt viņiem līdzi, bet nesekmīgi. Kalns priekš šī kucēna tomēr vēl bija nepārvarāms šķērslis.

Image

ImageBastijs priecīgs seko man.

Image

ImageBeidzot, atrodot vienu nedaudz iegrimušu koku, puikas bija pāri un uz saliņas. Es palīdzēju pārcelt Grētu – man nebija pārliecība, ka šī būtu pareizā diena, lai sāktu mācīties peldēt. Tad nu puikas ar savu mazo māsiņu bija tur, no kurienes Jēkabs bija izlēmis sākt ceļu pretī slēpnim.

Image

ImageKamēr lielie puikas pa saliņu meklēja ceļu uz slēpni, es ar Timo un Bastiju droši soļoju pa taciņu uz priekšu. Tas viss gāja jauki, līdz vienā brīdī puikas sāka saukt mani un teikt, ka “…te jau nekur nevar aiziet! Zāle par garu! Te nevar tikt pāri!…” utml. Johanštrauss – nu kas ir puikas – vai tiešām padosieties! Iedrošināju Jēkabu tomēr mēģināt doties uz priekšu un viņš mēģināja ar. Bet…

ImageTas koks, pāri kuram bija ideja doties, laikam izrādījās nedaudz slidens… 🙂 Un Jēcis visā augumā ielikās ūdenī… Hm… Smiekli jau nedaudz parāva, jo bilde tiešām amizanta.

Image

Image

Image

Bet – nu neko darīt – arī ar slapjām drēbēm tomēr nolēmām mēģināt un doties uz priekšu. Vēlējos pārbaudīt, cik ļoti liels gribasspēks puikām ir. Tas ir jātrenē – tāda ir mana pārliecība – ir jādod puikām grūtas dzīves situācijas un jāmotivē viņām tikt pāri un rokas nenolaist. Arī šajā reizē tā sanāca – neplānoti – bet pārgājiens, kas sākumā bija iecerēts gandrīz pa taciņu, priekš Jēkaba kļuva par T5 grūtības pasākumu. Viņš pat man pārmeta: “Tas jau nav nekāds T4 slēpnis. Par maz zvaigznes esi ielicis!” 🙂 Devāmies tālāk. Bet, laikam nogurums un vēsās drēbes prasīja savu, Grēta, mazāka augumā būdama, visu laiku līda zem vīnogulājiem un tāpēc siksniņa nepārtraukti kaut kur ieķērās… līdz vienā brīdī spēki puikām beidzās.

Nolēmām šodien slēpni neņemt un pārrunāt mājās – kādas kļūdas mēs pieļāvām un kāpēc slēpni nepaņēmām.

ImageGrēta par to visu teica tikai to, ka viņai viss patīk, tikai nedaudz nogurdinoši.

Šmulis jau nu viņa bija pilnīgs. Aizbraucot mājās ieliku viņu vannā un nomazgāju ar remdenu ūdeni.

Image

Karalis ir miris! Lai dzīvo karalis!

Viņš tur vienmēr bija – stāvēja un plati smaidīja. Stāstīja savādus, krāsainus, aizraujošus stāstus. Paņēma visu mūsu uzmanību brīžos, kad viņam to ļāva. Faktiski – viņš nebija sarunu biedrs. Viņš uzspieda savu klātbūtni tik burtiski un skaļi, ka nevienam citam nepalika vietas skaņu frekvencēs kaut ko iestarpināt  – tas bija pārāk nogurdinoši. Tāpēc mēs parasti klusējām un ar lielām acīm vērojām, kā viņš mums savus bezgalīgos stāstus stāsta.

Dažkārt viņš sāka nesmukas lietas stāstīt – tādas, ka man žēl manus puikas palika. Viņi jau nekontrolē, ko “pieredzes bagātākie” stāstītāji viņiem klāsta. Mazie parasti tik ļoti iedziļinās tajos stāstos, ka sāk dzīvot pilnīgi tajā paralēlajā pasaulē, ko Viņš viņiem uzbur. Un dažkārt tā pasaule ir ļaunuma pilna. Žēl man savus mazos palika. Nolēmām abi ar sieviņu, ka laikam ir pienācis laiks mums šķirties no Viņa. Mēģināsim kaut kā iztikt, aizpildīt to tukšumu stūrī. Varbūt nedaudz pietrūks viņa “vienmēr smaidīgā plati runājošā” seja. Tomēr, esmu pārliecināts, ka lieliski iztiksim bez viņa. Viņš man jau pēdējā laikā pašam bija apnicis – vairāk laika zaga, nekā baudu deva. Faktiski viņa stāsti bija tik garlaicīgi, ka es nekad nesagaidīju stāsta beigas – vienmēr aizgāju gulēt. Nu ne jau aizgāju, bet defacto aizmigu pie viņa. Un viņš nekad nejutās par to vainīgs, bet tik turpināja liet savu ūdeni.

Tagad es saritināju visus viņa dzīvības vadus, atņēmu ēdienu un atbrīvoju vietu, kur viņš stāvēja. Tagad viņa vietā būs dziedātājs.

Dziedātājā nav jāskatās – to var klausīties fonā un to var droši pagriezt klusāk, jo arī tad tu nejūties, ka kaut ko zaudē. Faktiski – ceram, ka dziedātājs spēs būt par sarunu biedru, jo ļaus arī pārējiem istabā runāt.

Karalis ir miris! Lai dzīvo jaunais Karalis!