Amatas taka ziemā

Maršruts: Tilts pār Amatu pie Kārļiem – Zvārtes iezis – Kārļi – Tilts pār Amatu pie Kārļiem

Distance: 16.5km, 3.5h

GPX: https://www.endomondo.com/workouts/454438823/461135

Dalībnieki: Valdis, Jēkabs, Grēta

Ekipējums: pārgājienu zābaki, T-krekls, flīcītis, ziemas jaka, cepure, cimdi, mugursoma

Foto: iPhone

Pārtika: tēja termosā, 1 apelsīns, 2 smalkmaizītes, āboli, mazā pica sunim, ūdens

Maršruts: Kārļu tilts - Zvārtes iezis - Kārļi - Kārļu tilts
Maršruts: Kārļu tilts – Zvārtes iezis – Kārļi – Kārļu tilts

Screen Shot 2015-01-05 at 00.21.38

Šis ir viens no maniem mīļākajiem pārgājienu maršrutiem Latvijā. Iemesli tam ir vairāki, bet galvenokārt tas man patīk dēļ upes nepārtrauktās šalkas, dziļajiem mežiem, pilnīgā klusuma (ja neskaita upes skaņas) nu un, protams, dēļ iespējas taisīt apļveida gājienu.

Kopīgais kāpums distancē nav liels, jo pārsvarā maršruts ved gar upi, ar pāris izņēmumiem, kur ir jāuzrāpjas kādas kraujas virsotnē. Tādas, ja pareizi atminos, visas distances garumā ir 2 vai 3. Apskatot GPX Endomondo var redzēt, ka viss pārgājiens gar upi ved līdzeni lejup no kalna (izņemot jau iepriekš minētos pāris kalniņus), bet tad, kad ir jāatgriežas atpakaļ uz auto, no Zvārtes ieža līdz pat Kārļiem ved nemitīgs kāpums.

Vairāk par pašu Amatas taku var izlasīt šeit: http://www.daba.gov.lv/public/lat/turistiem/apraksti/taka/amatas_geotaka/

Amatas_taka_01
Takas sākums ir ļoti kalnains

Continue reading

Advertisements

Melturi – Piebalga ar velo

Man nāsīs iesitās dzestrs rīta gaiss, kas bija tikko nakts salnu svaidzināts un rīta saules mitrināts no zemes tvaikiem. Izgāju no mājas enerģijas pārņemts, nedaudz steidzoties, jo šādos brīžos vienmēr kaut ko nākas piemirst un tad skriet atpakaļ. Arī es skrēju – pēc velosipēda, pēc somas, pēc ceptajām maizītēm, kas silti iepakotas gaidīs otro brokastu kārtu, un pēc remonta komplekta, kas, cerams, nebūs vajadzīgs. Šodien ir cits mērķis. Nevis remontēšana. Bet pumpēšana. Muskuļu pumpēšana svaigos gaisa litrus caur sevi laižot.

Devos uz staciju, tur satiku abus pārējos nemiera garus, kas piekrituši šodienas piedzīvojumam. Tas, kas dzīvo vistuvāk, visbiežāk arī ierodas pēdējais, un es šodien nebiju izņēmums. Jau vēl pārsimt metru no stacijas esam, redzēju, ka pārbrauktuves snuķis ir nolaidies un gaida vilcienu, kas lēni gāzelēdamies man pabrauca garām, kad vēlējos tikt pāri sliedēm. Piebraucu pēdējais. Biļetes man kabatā no vakardienas un tāpēc, fiksi pamādams un apsveicinādamies ar draugiem, devos pie vilciena šņācošā dibengala, lai steberētu no paaugstinātā Siguldas stacijas perona savu dzelzs rumaku iekšā šņācošajam vilcienam. Viņš mani tipiski sev sagaidīja. Ar negaidītu, un vienmēr tieši negaidītu gaisa nopūšanos. Kaut kur no apakšas. Nekad nevar saprast, no kurienes viņš tos pūtienus pūsdams izpūš.

Gāzelēdamies, lēni lēni kā milzu šūpulī sākām kustēties. Un kustējāmies līdz kamēr durvis, pēc pamatīgi lēnas gāzelēšanās, šņācoši 3x atvērās. Pie trešās reizes mēs lecām ārā. Tā izlekšana tāda nedaudz augstlēkšana šoreiz sanāca, jo Melturos jau perons ir tikai pirmajam vagonam, bet visiem pārējiem no vagona līmeņa līdz zemei ir vai pusotrs metrs. Un šņācošais gāzelētājs aizgāzelējās lēnām uz Cēsīm, atstādams mūs vienus stacijā.

Sākām braukt. Faktiski braukšana drīzāk tiecās uz nešanos, nu tādu, kur tu spied un spied un centies panākt neesošu priekšā skrienošu mērķi, jo adrenalīns un sagaidāmie pārbaudījumi tevī kūsāt kūsā un rada ķīmisko kokteili, kas muskuļos dzen skābekli un velk ogļskābo ārā, ar spēku. Continue reading

Neliels piedzīvojums: Ezersalu slēpņu meklēšana

Kamēr vārās vakariņu rīsu putra manai futbola komandai, pa fikso mēģināšu pastāstīt par vienu mikropiedzīvojumu, ko brīvdienās izbaudīju.

Screen Shot 2013-01-29 at 21.12.25 Screen Shot 2013-01-29 at 21.12.40 Screen Shot 2013-01-29 at 21.12.54

Svētdien man bija iespēja piepildīt jau ilgāku laiku lolotu sapni – apstaigāt piejūras ezeru salas un atrast slēpņus, kas tur mani gaida un vasarā nemaz tik viegli pieejami nav. Ziniet, kada ir tā sajūta, kad tu brauc ar auto un iemet acis Geocaching appā un liec tai atrast tuvākos slēpņus, un viss, kas tev parādās tuvējā apkārtnē ir tieši šie salu slēpņi. Nu tad beidzot – ari šiem neatrastajiem no šodienas smaidīs jaukais Groundspeak smaidiņš 🙂

No rita pieskatīju mazos, palaidu šos laukā spēlēties un pa tam laikam sataisīju tēju un sakrāmēju mugursomu. It ka jau nekas līdzi nav vajadzīgs, bet tomēr es nolēmu nodrošināties ar visādiem rīkiem, kas var manā mikropiedzīvojumā noderēt:

– fotoaparātu skaistu skatu uznemšani (vēlreiz pārliecinājos, ka mans vecais Canon D300 = total crap. Vismaz 5 reizes uzkārās, desmitiem attelu ir pargaismoti utml. Arvienvardsakot – tas ir jāizvada ar cieņu citos medību laukos, iespējams jāatdod puikām uz izjaukšanu);
– Garmin GPSu;
– Rezerves vilnas zekes, ziemas jaku, Tshirt – ja sasvīdīšu staigājot, tad lai ir ko vēlāk pārģērbt;
– Rezerves cimdus – arā ir -12 un tie par sliktu nenāks;
– galvas lukturīti – ja nu meklēšana ievelkas un man nepieciešams tumsā turpināt cīņu;
– palielu rokas lukturīti – kas zin, varbūt vajag daudz gaismas :D;
– termosu ar siltu melno teju, ar citronu un cukuru;
– Garmin rokas GPS pulksteni un pulsometra jostu – es te cenšos joprojam saprast, kā mana sirds jūtas pie slodzes un kādas ir reālās rezerves. Pulsometrs palīdz saprast, kad pietiek un kad temps jānomet;

Līdzi ņemu arī Grētu. Retrospektīvi paskatoties – iespejams viņai šis gājiens bija mazliet par daudz. Liekas, ka Grēta nedaudz pieaukstējās, jo vakarpusē uz ezeriem bija vejš un tiešam auksti un mājupceļā viņa skaļi elpoja un nedaudz krekšķēja. Turklāt, ja es noeju, piemeram, 6km, viņa noskrien visus 10km, jo visu laiku kā bumbiņa turp-atpakaļ dzenājas. Tagad (pēc 2 dienām) nekādas saaukstēšanās pazīmes gan neparādās. Labi!

Lielā Baltezera Mazā Sala šodien bija pirmā sala, kurā viesojāmies.

Image
Lielais Baltezers, Mazā sala

Auto novietojām Dreimaņu ielas galā un devāmies pāri lediem un sniegiem uz saliņu. Skaisti skati, spožas saules žilbināti pūķotāji, hokejs turpat blakus uz nedaudz notīrīta ledus taisnstūra.

Image
Pūķotāji Baltezerā

Image

Nesteidzoties, un tomēr pietiekami raitā solī, aptuveni pēc ~1km mēs sasniedzam salu, kur satiekam Ivis_xx un GeoJolu un MartinšZvers un vel vienu jauku meiteni (viņa nepārtraukti centās nofotogrāfēt Grētu, un tāpēc neiepazināmies; bet pēc skata jauka meitene 🙂 – tā bija geokomanda, kas arī šo dienu bija veltijusi salu slēpņu apmeklēšanai Rīgas apkārtnē. Viņi teica, ka pabijuši jau vairākās Daugavas salās, tai skaitā arī uz Meinarta salas pie Ikšķiles, uz Nāves salas un šodien turpinās Carnikavas virzienā. Tātad vēl varbūt saskriesimies, jo arī man līdzīgi plāni. Pati kastīte uz šīs salas ir ļoti jauki noslēpta, un labā stāvoklī. No slēpņa es paņemu arī vienu geocoinu (GC), ko tur pirms minūtes ievietojusi iepriekšējā komanda. Vedīšu to uz Siguldas pusi, lai ceļo!

Image
Lielā Baltezera Mazās salas slēpnis
Image
Uz Liepu salu

No šīs salas dodamies tālāk uz Lielā Baltezera Liepu salu. Mans viedoklis gan ir tāds, ka vairāk liepas aug tieši Mazajā Salā. Toties Liepu salā vairumā ir milzīgas priedes, un, protams, arī lapu koki. Bet, ja mēs skaitītu pēc koku skaita, tieši Mazā sala būtu jāpārsauc par Liepu salu 🙂 Vēl interesanti, ka Mazās salas kokos redzēju ārkārtīgi daudz vējaslotu – nez, kādas ģenētiskas mutācijas to ir rosinājušas?

Image
Lielā Baltezera Mazās salas vējaslotas

Liepu salas slepnis mums prasīja nelielu meklēšanu, jo koordinatas, likās, kādus 10..15m uz D pusi no reālās slēptuves. Tomēr pateicoties pārliecinošajiem pēdu nospiedumiem, kastīte drīz vien tika izvilkta (drīzāk izķeksēta) no šauras spraugas un mans un Gretas vārds viesu gramatā tapa ierakstīts. Un jau atkal mēs paņēmām ari 1 GC. Jau otro šodien. Man viņi tiešām ļoti patīk – katrs ir īpašs, skaists. Tu viņu turi, kā ceļojošo kausu, skaidri zinādams, ka drīz tas būs jāatdod.

Pēc Baltezera devāmies pāro Gaujai uz Dzirnezeru. Tur viss vienkārši, tikai ezers, neskatoties uz palielo salu pēdējās nedēļās, tomēr nebija pilnīgi aizsalis, un zem sniega kārtiņas bija pāris cm biezs ūdens un slapja sniega slānis, kas visu soļošanu padarīja nedaudz nedrošu. Nodrošinoties jau mājās biju piepūtis maisu un ievietojis to mugursomā, ja nu gadījumā iekrītu, lai tas kā pludiņš nedaudz darbojas. Par laimi, nekas tāds man nebija jāizmēģina. Ūdens zem sniega ir tikai acu apmāns un kāju apmāns – reāli ledus ir 20…30cm biezs, noteicu to bakstot kokus makšķernieku urbtajos āliņģos. Uz Dzirnezera sēžot, sagaidījām saulrietu.  Pa smuko, protams 🙂

Image
Var redzēt, kādi uzplūdi bija Decembrī – ap kokiem vēl vecajā līmenī sasaluši ledus svārciņi

Image

Image
Dzirnezera salas slēpnis. Konteiners skaisti noslēpts, bet tukšs 😦

Pēc tam devāmies uz Lilastes ezeru, un jau dziļā krēslā atradām pēdējo šodienas slēpni.

Image
Grēta
Image
Dzirnezers
Image
Gaidam saulrietu. Grēta mierīgi sēž man blakus.

Image

Image

Slēpošana pilnmēnesī Vanagkalnā

Piektdienas vakars ir kā radīts tam, lai brīvdienas uzsāktu ātrāk un tās nedaudz pagarinātu. Ko daram? Braucam slēpot. Naktī. Cerams, ka būs mēness un pietiekami gaišs un nesnigs sniegs. Bet lukturus ņemam līdzi, ja nu kas.

Savācāmies tāds neliels, bet ļoti jauks bariņš ar brīnišķīgiem cilvēkiem – četras Siguldiešu ģimenes. Mēs un Līviņi paņēma līdzi arī savus lielos puikas, kas nu jau ir spēcīgāki par mums pašiem. Plkst 21:00 bijām klāt Vanagkalnā (http://skiriver.wordpress.com/vanagkalns/), ieskrējām Didža piesildītajā mājīgajā slēpju mājiņā, kur kurējās sārtuma pārņemts kamīns. Arī tēja jau bija uzvārīta – viss, kā lieliskākajās Vanagkalna tradīcījās pieņemts. Uzreizi mūs apņēma tāda kā supermājīguma sajūta, kad zini, ka ārā ir stihija (kalni, sniegs, -10, mēness, vēss vējelis kalnu galotnēs) bet šeit ir iespējams ne tikai miesu sasildīt, bet arī acis papriecēt pārskatot ceļojumu kartes, grāmatas, mūziku paklausīties un sajust vecas lauku mājas dvēseli, kas maigi iepako mūsu sirdīs tādu maigu, lēnu un visumā baigi jauko sajūtu 🙂

Nedaudz pasildījušies, devāmies ārā, sastellējām slēpes pie kājām un noregulējām lampiņas. Devāmies ceļā – no sākuma pa Dzirkstiņu trasi (3km), tad pēcāk arī pa Rocu trasi (5km). No sākuma turējāmies visi kopā, tomēr pēc brīža ātrumi izrādījās pietiekami atšķirīgi, tāpēc daži aizsteidzās uz priekšu, savukārt daži pavisam lēni baudīja neaprakstāmo Piebalgas pļavu un pakalnu vilinājumu, kas nakts gaismā bija nedaudz biedējoša un tomēr brīnumskaista.

Vanagkalns - Dzirkstiņu un Rocu trases
Vanagkalns – Dzirkstiņu un Rocu trases

Visapkārt pilnīgs pūderis. Pa vidu iet skaisti nostrādāta, retraka veidota distanču trase, kas vijas pāri lēzeniem un ne tik lēzeniem pakalniem, caur krūmu un mazu eglīšu apaugušiem kalniņiem, caur nelieliem meža apgabaliem, apkārt un blakus klusumā dusošām lauku mājām, kas ziemā, visticamāk, nav apdzīvotas.

Tā nu mēs slēpojam, brīnamies un ik pa brītiņam emocionāli izsaucāmies: “Skat! Cik tas ir skaisti!” Mākoņi ātri skrien mums pāri, bet gaišs ir tik ļoti, ka gandrīz visi izslēdz savas lampiņas, lai mūsu tēlu mēness radītās ēnas mums arvien strauji sekotu. Dabiskajā gaismā ieraugām arī krietni plašāku apvidu, kas, uzbraucot pakalnu virsotnēs, redzams pat 4…5 km tālu.

Viena dabas parādība, ko es pirmo reizi redzēju, bija sniega mirdzēšana mēnesgaismā. Viss lauks kā ar nelieliem sidraba gabaliņiem nobērts un vizuļo. Skaisti!

Kopā noslēpojām no 8….16km, kā nu kurais. Pēc 2 stundām jau bijām atpakaļ mājīgajā Vanagkalna mājiņā un aizgūtnēm dzērām Didža gardo tēju un dalījāmies ar iespaidiem.

Tā kā es vēl neesmu nolēmis, ko darīt ar savu foto-dzīvi, vecā kamera ir praktiski beigta, bet pie jaunas neesmu ticis, tad kaut ko mēģināju bildēt ar savu paveco iPhone. Nu … nesanāca tās bildes. Tāpēc, lai jūs gūtu priekšstatu, kā tur izskatījās, postēju bildi no līdzīga piedzīvojuma, ko kādi mūsu vecuma jaunieši darīja Kanādā, arī šoziem (http://hikingphoto.com/2013/01/03/cross-country-skiing-by-a-full-moon/).

Šonakt Jaunpiebalgā TIEŠĀM izskatījās gandrīz tāpat, kā šajās bildēs (spied linku), ar to vienīgo atšķirību, ka klinšu kalnu vietā mēs lidojām pāri maigajiem Piebalgas lēzenajiem pakalniem.

Slēpošana pilnmēness naktī

Meklējot Vējupītes leduskritumus

Šodien svinam Jēkaba dzimšanas dienu. Man tika pasūtīts pārgājiens – laikam es manam dēlam asociējos tieši ar šāda veida dāvanu. Un man par to ir liels prieks – tas ir labāk, nekā ja man tiktu lūgts nopirkt viņam kādu modernu gadžetu, vai šmotkas, vai ko citu materiālu – es labāk dāvinu lietas, kas ir nemateriālas un sagādā atmiņas.

Pārgājiena maršruts tika izplānots vien pašā rītā un tas bija paredzēts pietiekami triviāls, tai pašā laikā fiziski grūts un ar skaistiem skatiem. Mēs devāmies iekšā Vējupītes senlejā pie bijušās Latvijas Radio viesnīcas “Vējupe”. Šis viesu nams vienlaicīgi ir arī bijušais slepenais objekts, kas nosedz tuneļa izeju uz/no cita slepenā objekta. Bet mēs šoreiz šajā slepenajā objektā nelīdām – tas būs cita piedzīvojuma mērķis 🙂

Distance - Sākums pie "Vējupe" viesu nama - Vējupes senleja - Pēterala - "Vējupes" viesu nams
Distance – Sākums pie “Vējupe” viesu nama – Vējupes senleja – Pēterala – “Vējupes” viesu nams

Tātad – nokāpuši lejā pie Vējupītes, mēs sākām virzīties gar tās krastiem uz leju. Upe nebija vēl līdz galam aizsalusi, tomēr ledus to sedza gandrīz pilnībā, un tikai vietām straume izlauzās virs ledus. Skaņa, kas nāca no ledus apakšas, bija lieciniece spēcīgajam ūdens plūduma, kas šobrīd ir acīm neredzams. Mūsu abi suņi rādīja sporta meistara klases cienīgu sprintu augšup / lejup / uz priekšu un atpakaļ, tādejādi noskrienot visu attālumu vismaz dubultā.

Image
Kāpjam pāri sagāzumiem
Image
Aizsalušās Vējupes šķērsošana
Image
Visi dienas varoņi – Jēkabs, Roberts, Otto, Kārlis, Paulis un Marks
Image
Roberts šķērso Vējupi, izmantojot pārkritušu milzu koku. Sniegs uz koka sablīvējies 30..40cm biezumā, kas visu pasākumu padara ļoti grūtu un Robis uz priekšu virzās patiešām lēni.
Image
Skaistas zilas debesis
Image
Netālu no Pēteralas
Image
Pēteralā
Image
Distanci beidzot. Puikas ir pagalm noguruši, bet priecīgi
Image
Atpakaļ uz sākumu

Virpuļsniegotā pastaiga

Vakar bijām nedaudz pastaigāties izgājuši – paņēmām vienu no nedaudzajiem vēl nepaņemtajiem Siguldas apkārtnes geocachiem – Sparco Evo Birthday Cache.

Image

Es, Normunds un Grēta izvēlējāmies to labāko un lieliskāko laiku, kādu vien normāls cilvēks varētu vēlēties – 20m/s vējš, putenis, -5 grādi, windchill factor ap -12 grādiem. Virpuļi. Cauri pūtējs visapkārt. Un mēs dodamies mežā 🙂Image

Pēc tam, kad no braukšanas kārtējo reizi Grēta ir pievēmusi mašīnu, tikusi ārā, viņa lieliski izpildās sniegā. Skrien, grimst, kūleņo un bāž purnu sniegā. Izrādās kā vien var. Viņai tiešām ir problēmas braukt mašīnā. Un tas notiek gandrīz vienmēr, neskatoties uz to, cik uzmanīgi un lēni es braucu, cik līgani līkumus izņemu un citādi rūpējos par Grētas vestibulārā aparāta labjūtību. Jau apzinoties, kas viņu gaida, viņa neparko vispār mašīnā negrib kāpt, un tas vienmēr ir krietns pūliņš viņu palūgt iekāpt auto. Pašlaik es vēl varu viņu pacelt, jo viņa ir tikai ap 20kg svarā, bet ko darīsim, kad pēc 1 gada viņa jau būs ap 40kg? 🙂Image

Pāri sniegotajai pļavai, pret vēju cīkstēdamies un sirsnīgi runājoties, tiekam ātri. Tad jau mežs un purvs. Mēs tik soļojam.Image

Normunds ir ticis klāt slēpnim – turpat starp divām priedītēm tas jau slēpjas.Image

Atpakaļceļā mēs kārtīgi izdauzamies ar Grētu – viņa ir ļoti sirsnīgs dzīvnieks. Kaut tik bērni viņai nesabojātu nervu sistēmu un viņas labsirdība saglabātos visu laiku.Image

Līču-Lanģu klintis

Vieta: Līču-Lanģu klintis, pie Liepas

Distance: 5km, 2h

GPX trace: http://www.endomondo.com/workouts/105057261

Dalībnieki: Valdis, Karīna

Ekipējums: pārgājienu zābaki, lietus jaka, džemperis, cepure, cimdi, mugursoma, tēja termosā, AXA batoniņi, rieksti un rozīnes, Canon EOS300D

Karte:

Lodes ķieģeļu rūpnīca, Liepā

Šodien bija lieliska diena – man un Karīnai izdevās izrauties uz pāris stundām no saviem apzinīgo vecāku pienākumiem un ar sieviņu divatā doties nelielā pārgājienā. Tika izspēlētas divas opcijas – sport&pleasure vai pārgājiens. Dažu, mums vien zināmu iemeslu dēļ, tika izvēlēts pēdējais – dosimies divatā skaistā pastaigā.

Man ir viena mīļa vieta Latvijā, ne īpaši tālu no civilizācijas, un tomēr pietiekami nezināma plašiem pūļiem – Līču-Lanģu klintis. No mūsu Siguldas mājas tās atrodas ap 40min braucienā, netālu no Cēsīm, pie Lodes ķieģeļu fabrikas. Šīs klintis ir Latvijas Republikas aizsargājams ģeoloģisks objekts  – dabas piemeneklis –
Abi ar Karīnu bijām ļoti operatīvi un jau 11am bijām gatavi doties. Bērni tika nodoti mūsu jaunajai un vienmēr smuki apģērbtai auklītei Evitai (kas gan morāli dabūja šodien pamatīgi ciest, jo viņas perfekti tīrās dzeltenās džinas pie ierašanās mūsmājās pamatīgi samīļoja Grēta 🙂
No Lodes ķieģeļu fabrikas autostāvvietas devāmies drošu skatu cauro pašai ķieģeļu fabrikas teritorijai. Tas pats par sevi jau ir iepaidīgs izgājiens – tu var redzēt milzu kaudzēs sakrautus uz paletēm sakārtotus tikko svaigi izceptos Jančus, Sarmītes, parastos un skrāpētos Bruņus. Aso Janci utml. Tie visi ir konkrēti dažādi ķieģeļu produktu nosaukumi. Piemēram, Jancis – tas ir parastais caurumotais sarkanais ķieģelis. Sarmīte – tas ir dzeltenīgs ķieģelis, visticamāk, ar balto smilšu piejaukumu. Vecais Brunis – tas jau ir kā vecais Brunis – brūnganīgi sarkanīgs ķieģelis.
Izgājuši cauri rūpnīcai devāmies pa ceļu lejā uz Gauju. Arī pats ceļš liecināja par apkārtnē notiekošo ražošanu, jo bija izcili mālains. Man šķiet, ka grimām līdz pat potītēm pilnīgi sarkanā masā. Jo tuvāk Gaujai, jo slapjāks palika, bet māls vismaz beidzās.

Karīna pie Līču-Lanģu klintīm

Nonākot pie Gaujas atradām neizteiksmīgu taciņu, kas gāja pa labo roku un virzījās uz Z, augšup gar Gauju. Šeit ir svarīgi, ka nesekojam Gaujas krastam, bet riskējot nonākt pilnīgos džungļos, tomēr dodamies iekšā mežā. Pēc 100..200m taciņa jau kļūst izteikta un arī klintis sāk parādīt savu skaisto vaigu. No sākuma pamatīgi daudz strautiņi mums aizšķērso ceļu – visi ārkārtīgi dzelžaini un arī ar nelielu sēra smaku. Varbūt tas ir māla slāņa veidošanās papildprodukts – miljonu gadu garumā organikai pūstot un veidojot mālus, veidojas arī sērs, kas kopā ar ūdeni izdalās no milzīgajām klintīm un strautiņu veidā dodas uz Gauju.
Brīnoties par skaistajām milzīgajām klintīm un apkārtini virzījāmies uz priekšu nesteidzoties.

Ūdens šļācas no klints
Latvju rakstu nokrāsas

Klinšu nokrāsas bija īpaši skaistās Latvju krāsās. Karīna pat palūdza man tās tieši tā arī nobildēt, lai “tos latvju rakstu toņus var pilnībā redzēt”.

 

Ūdenskritums

Kaut kur pārgājiena vidusdaļā mums savu čalojošo valodiņu rādīja 4…5m augsts div-pakapāju ūdenskritums, kas pēc vakardienas lietiem bija sirsnīgi atdzīvojies. Dzenis turpat kokā centās no visas sirds, lai savu meža daktera takts ritmu padarītu skaļāku, par ūdenskritumu. Nu nez vai viņam tas izdevās.

Apsūnojušā klints
Papardes

Īpaši mums patika papardes, kas savu mājvietu atradušas uz klintīm visā to augstumā, un kopā ar mitrajām sūnām veido sava veida simbiozi – sūnas saglabā mitrumu, papardes sausajā laikā ar savām lapām nosedz sūnas un neļauj tām izžūt.

Kaut kur klintīs 4m augstumā smilšakmenī izgrebta līdakas forma.

Tad mūsu skatam pavērās viena no augstākajām vertikālajām klinšu sienām – >15m augsta, gandrīz kaila un pilnīgi vertikāls smilšakmens atsegums. To caurvij pamatīgas lietus ūdeņu un citu ģeoloģisko procesu radītās plaisas, kas noteikti ielīgsmotu sirdi ikvienam bolderinga piekritējams. Labi, ka viņi šeit nebrauc, jo smilšakmens jau tāds trausls materiāls – daudz neizturētu. Sadruptu.

Koks pie smilšakmens klints

 

Valdis un Karīna pie vienas no augstākajām klinšu sienām

Nonākot līdz smišakmenī izgrebtajām alām un lodziņiem, nenoturējāmies un iejutāmies bērnu jūtās pa tām ložņājot.

Valdis nedaudz pakāpies
Karīna skatās pa klints sienā esošo lodziņu
Ģērbonis
Dīvaini izlocītie koki

Turpat arī izdzērām mūsu ņammīgo upeņu tēju 🙂

Sēnes uz kokiem. Citplanētiešu rociņas 🙂

Tā nu mēs soļojām un soļojām un čalojām līdzīgi kā strautiņi zem mūsu kājām, un priecājāmies par to skaistumu, kas Latvijā ir atrodams. Atpakaļceļā devāmies atkal cauri rūpnīcas teritorijai, tomēr no citas puses. Redzējām, kā no viena no angāriem milzu mutuļos nāca tvaiks. Mūsu minējums bija, ka tur žāvē ķieģeļus. Jančus, Sarmītes, Bruņus :))

Interesentiem iesaku izlasīt detalizētāku apkārtnes aprakstu, ko sagatavojis Viesturs Silenieks savā blogā:
http://silenieks.lv/2012/10/pargajiens-dzelzs-avots-licu-langu-klintis-un-tajas-atrodosas-alas-grivinu-iezies-lodes-malu-karjers/

Apkārt Krauklei

Kraukle ir pussala Siguldā. Otrā pusē Gaujai. Neviens nekad tur neiet, to var noteikt pēc taciņām, kas, faktiski, pussalā neeksistē. Lai arī tikai 100m no viena no visapmeklētākajiem kalniem Siguldā (Kaķīškalns) un netālu no ārkārtīgi skaistās Velnalas klints, šī pussala slēpjas viduslaiku noslēpumainajā klusumā un pamestībā. Arī tumsībā, ja jau par viduslaikiem runājam – pussala tiešām ir ļoti tumša, jo koki ir lieli, zāle tumša un egļu puduri ik pa brītiņam atņem vispēdējo saules gaismu, kas cenšas izlauzties līdz zemei.

Es jau kādu laiku vēlējos uz šo pussalu aizstaigāt. Man šķiet svarīgi iepazīt it visus nu jau savas gandrīz kā dzimtās pilsētas nostūrus. Un Kraukle līdz šim no manis izbēgusi. Galvenokārt jau tamdēļ, ka tur nekad nav bijusi nepieciešamība doties – tur nav ko apskatīt, takas tur neved un vispār – kamdēļ?

Dažkārt vasarās, peldoties Gaujā pie Kaķīškalna, es novēroju Kraukli – vai tur kāds alnis nav pabāzis galveu, vai varbūt kāda lapsa ošņājas. Tomēr – itvienmēr tās krasts bijis kluss un mirušiem, sagāztiem kokiem pilns, bez jelkāda īpaša valdzinājuma.

Šodien es nolēmu tomēr doties uz Kraukli. Paņēmu līdzi Grētu (puikiņas šito nebūtu izturējuši, jo tur pa džungļiem staigājot tiešām nekas jauks nebūs). Un devāmies ceļā. Nolēmu, ka izvietošu 2 geoslēpņus, ar mērķi, lai slēpņotāji iemin takas, ko pēc tam citi varētu izmantot.

Pārgājienu sākot – virs Velnalas, kur taka dalās uz Piļķenes krauju un Kājnieku tiltu.
Gauja pie Velnalas
Grēta lecienā pāri bebru izraktam grāvim

Kraukles dziļie tumšie, kosu pieaugušie džungļi
Kraukles slēpnis / geocache
Grēta klausās meža skaņas
Piļķenes kraujas klintis

Grēta un Valdis