Amatas taka ziemā

Maršruts: Tilts pār Amatu pie Kārļiem – Zvārtes iezis – Kārļi – Tilts pār Amatu pie Kārļiem

Distance: 16.5km, 3.5h

GPX: https://www.endomondo.com/workouts/454438823/461135

Dalībnieki: Valdis, Jēkabs, Grēta

Ekipējums: pārgājienu zābaki, T-krekls, flīcītis, ziemas jaka, cepure, cimdi, mugursoma

Foto: iPhone

Pārtika: tēja termosā, 1 apelsīns, 2 smalkmaizītes, āboli, mazā pica sunim, ūdens

Maršruts: Kārļu tilts - Zvārtes iezis - Kārļi - Kārļu tilts
Maršruts: Kārļu tilts – Zvārtes iezis – Kārļi – Kārļu tilts

Screen Shot 2015-01-05 at 00.21.38

Šis ir viens no maniem mīļākajiem pārgājienu maršrutiem Latvijā. Iemesli tam ir vairāki, bet galvenokārt tas man patīk dēļ upes nepārtrauktās šalkas, dziļajiem mežiem, pilnīgā klusuma (ja neskaita upes skaņas) nu un, protams, dēļ iespējas taisīt apļveida gājienu.

Kopīgais kāpums distancē nav liels, jo pārsvarā maršruts ved gar upi, ar pāris izņēmumiem, kur ir jāuzrāpjas kādas kraujas virsotnē. Tādas, ja pareizi atminos, visas distances garumā ir 2 vai 3. Apskatot GPX Endomondo var redzēt, ka viss pārgājiens gar upi ved līdzeni lejup no kalna (izņemot jau iepriekš minētos pāris kalniņus), bet tad, kad ir jāatgriežas atpakaļ uz auto, no Zvārtes ieža līdz pat Kārļiem ved nemitīgs kāpums.

Vairāk par pašu Amatas taku var izlasīt šeit: http://www.daba.gov.lv/public/lat/turistiem/apraksti/taka/amatas_geotaka/

Amatas_taka_01
Takas sākums ir ļoti kalnains

Continue reading

Advertisements

14.medusmēnesis. Naissaar.

Naissaar karte
Naissaar karte

Līdzi ņemamo lieto checklist:

Valdis

Karīna

Šorti

X

X

Apenes

X

X

Garās bikses

X

X

2 t-Shirts

X

X

Siltais džemperis

X

X

Cepurīte

 

X

Peldbikses

X

X

Lietus jaciņa

X

X

2 pārgājiena zeķu pāri katram

X

X

Galvas lukturītis

X

X

GPS

X

 

6 AA baterijas

X

 

6 AAA baterijas

X

 

Kartes, izdrukāts slēpņa apraksts

X

 

Pildspalva

X

 

  • Ūdens
  • Maizītes
  • kādi pāris AXA batoniņi
  • Banāni
  • Brokastis un vakariņas uz salas ēdīsim viesu namā.
  • Fotoaparāts

Continue reading

Amata 2013 – ūdensteātris. Lustūzis.

Kā jau katru gadu, tad, kad Amatā ūdens ir visaugstākais (+170cm virs normas un vairāk), mēs dodamies vērot, kā notiek laivošana, gūt iespaidus no ūdens varenības un cilvēka mazspēcības tā priekšā. Šodien vērotāju, kā jau parasti bija daudz. Parastais maršruts ir atstāt mašīnas pie Līgatnes-Kārļu tilta un tad pa Amatas taciņu aiztipināt līdz Lustūzim. Lustūzis ir smilšakmens iezis, kas iegūlis Amatā, savu vienu sānu sagriežot tieši perpendikulāri straumei. Līdz ar to šāda kombinācija nodrošina to, ka ap 20…30% nepieredzējušo braucēju klinti šturmē tieši sienā, un sekas ir diezgan paredzamas – laiva tiek piespiesta pie klints, ūdens ar milzu spēku satek laivā un to apgāž, savukārt laivotāji izlido no laivas un tiek, vairumā gadījumu, paskaloti zem klints un tad turpat 2m tālāk izskaloti atkal virs ūdens un laimīgi plunčājas tālāk. Kad mums vēl nebija tik daudz mazo, tad bija kaut kā drošāk – un es pats ar lielāko prieku braucu pa Amatu. Tomēr pēdējos gados esmu skatītāju rindās ar mazajiem pičupaunā un ar acīm baudu visu šo upes varenumu.

Pie Lustūža izskalotajā līkumā ir izveidojies dabisks amfiteātris – tur visapkārt sasēž cilvēki un bauda un iemūžina fotogrāfijās laivotāju sasprintās sejas, pārbolītās acis un abolūto bezpalīdzību, ja jau reiz nonākts tik tālu, ka laivu tūliņ apvels. Bet tās ir bailes apvienojumā ar respektu un sajūsmu par dabas varenumu – tāpēc viņi katru gadu tur atgriežas. Mēs arī 🙂

Lūk dažas bildītes no šodienas.

Timo kā parasti manā mugursomā
Timo kā parasti manā mugursomā
Priede
Priede
Gaidam laivotājus. Un tos, kas apgāzīsies.
Gaidam laivotājus. Un tos, kas apgāzīsies.
Pirmā 2013.gada varde
Pirmā 2013.gada varde
Un te nu viņi nāk. Sākums.
Un te nu viņi nāk. Sākums.
Tuvojas Lustūzim.
Tuvojas Lustūzim.
Pie Lustūža.
Pie Lustūža.
Zem Lustūža :)
Zem Lustūža 🙂
Šiem, savukārt, ļoti paveicās. Faktiski viņi bija pilnīgi droši kandidāti uz apgāšanos, jo ne tikai ļāva laivai piebraukt pie klints, bet par ar rokām no tās atspiedās. Tomēr - ūdens nepaspēja viņu laivā ielīt tik daudz, lai to apgāztu.
Šiem, savukārt, ļoti paveicās. Faktiski viņi bija pilnīgi droši kandidāti uz apgāšanos, jo ne tikai ļāva laivai piebraukt pie klints, bet par ar rokām no tās atspiedās. Tomēr – ūdens nepaspēja viņu laivā ielīt tik daudz, lai to apgāztu.
Bastijs iepriecinājies no laivām :)
Bastijs iepriecinājies no laivām 🙂
Lustūzis
Lustūzis
Hidru kolekcija
Hidru kolekcija
Dažiem nepietika :)
Dažiem nepietika 🙂

Meklējot Vējupītes leduskritumus

Šodien svinam Jēkaba dzimšanas dienu. Man tika pasūtīts pārgājiens – laikam es manam dēlam asociējos tieši ar šāda veida dāvanu. Un man par to ir liels prieks – tas ir labāk, nekā ja man tiktu lūgts nopirkt viņam kādu modernu gadžetu, vai šmotkas, vai ko citu materiālu – es labāk dāvinu lietas, kas ir nemateriālas un sagādā atmiņas.

Pārgājiena maršruts tika izplānots vien pašā rītā un tas bija paredzēts pietiekami triviāls, tai pašā laikā fiziski grūts un ar skaistiem skatiem. Mēs devāmies iekšā Vējupītes senlejā pie bijušās Latvijas Radio viesnīcas “Vējupe”. Šis viesu nams vienlaicīgi ir arī bijušais slepenais objekts, kas nosedz tuneļa izeju uz/no cita slepenā objekta. Bet mēs šoreiz šajā slepenajā objektā nelīdām – tas būs cita piedzīvojuma mērķis 🙂

Distance - Sākums pie "Vējupe" viesu nama - Vējupes senleja - Pēterala - "Vējupes" viesu nams
Distance – Sākums pie “Vējupe” viesu nama – Vējupes senleja – Pēterala – “Vējupes” viesu nams

Tātad – nokāpuši lejā pie Vējupītes, mēs sākām virzīties gar tās krastiem uz leju. Upe nebija vēl līdz galam aizsalusi, tomēr ledus to sedza gandrīz pilnībā, un tikai vietām straume izlauzās virs ledus. Skaņa, kas nāca no ledus apakšas, bija lieciniece spēcīgajam ūdens plūduma, kas šobrīd ir acīm neredzams. Mūsu abi suņi rādīja sporta meistara klases cienīgu sprintu augšup / lejup / uz priekšu un atpakaļ, tādejādi noskrienot visu attālumu vismaz dubultā.

Image
Kāpjam pāri sagāzumiem
Image
Aizsalušās Vējupes šķērsošana
Image
Visi dienas varoņi – Jēkabs, Roberts, Otto, Kārlis, Paulis un Marks
Image
Roberts šķērso Vējupi, izmantojot pārkritušu milzu koku. Sniegs uz koka sablīvējies 30..40cm biezumā, kas visu pasākumu padara ļoti grūtu un Robis uz priekšu virzās patiešām lēni.
Image
Skaistas zilas debesis
Image
Netālu no Pēteralas
Image
Pēteralā
Image
Distanci beidzot. Puikas ir pagalm noguruši, bet priecīgi
Image
Atpakaļ uz sākumu

Virpuļsniegotā pastaiga

Vakar bijām nedaudz pastaigāties izgājuši – paņēmām vienu no nedaudzajiem vēl nepaņemtajiem Siguldas apkārtnes geocachiem – Sparco Evo Birthday Cache.

Image

Es, Normunds un Grēta izvēlējāmies to labāko un lieliskāko laiku, kādu vien normāls cilvēks varētu vēlēties – 20m/s vējš, putenis, -5 grādi, windchill factor ap -12 grādiem. Virpuļi. Cauri pūtējs visapkārt. Un mēs dodamies mežā 🙂Image

Pēc tam, kad no braukšanas kārtējo reizi Grēta ir pievēmusi mašīnu, tikusi ārā, viņa lieliski izpildās sniegā. Skrien, grimst, kūleņo un bāž purnu sniegā. Izrādās kā vien var. Viņai tiešām ir problēmas braukt mašīnā. Un tas notiek gandrīz vienmēr, neskatoties uz to, cik uzmanīgi un lēni es braucu, cik līgani līkumus izņemu un citādi rūpējos par Grētas vestibulārā aparāta labjūtību. Jau apzinoties, kas viņu gaida, viņa neparko vispār mašīnā negrib kāpt, un tas vienmēr ir krietns pūliņš viņu palūgt iekāpt auto. Pašlaik es vēl varu viņu pacelt, jo viņa ir tikai ap 20kg svarā, bet ko darīsim, kad pēc 1 gada viņa jau būs ap 40kg? 🙂Image

Pāri sniegotajai pļavai, pret vēju cīkstēdamies un sirsnīgi runājoties, tiekam ātri. Tad jau mežs un purvs. Mēs tik soļojam.Image

Normunds ir ticis klāt slēpnim – turpat starp divām priedītēm tas jau slēpjas.Image

Atpakaļceļā mēs kārtīgi izdauzamies ar Grētu – viņa ir ļoti sirsnīgs dzīvnieks. Kaut tik bērni viņai nesabojātu nervu sistēmu un viņas labsirdība saglabātos visu laiku.Image

Līču-Lanģu klintis

Vieta: Līču-Lanģu klintis, pie Liepas

Distance: 5km, 2h

GPX trace: http://www.endomondo.com/workouts/105057261

Dalībnieki: Valdis, Karīna

Ekipējums: pārgājienu zābaki, lietus jaka, džemperis, cepure, cimdi, mugursoma, tēja termosā, AXA batoniņi, rieksti un rozīnes, Canon EOS300D

Karte:

Lodes ķieģeļu rūpnīca, Liepā

Šodien bija lieliska diena – man un Karīnai izdevās izrauties uz pāris stundām no saviem apzinīgo vecāku pienākumiem un ar sieviņu divatā doties nelielā pārgājienā. Tika izspēlētas divas opcijas – sport&pleasure vai pārgājiens. Dažu, mums vien zināmu iemeslu dēļ, tika izvēlēts pēdējais – dosimies divatā skaistā pastaigā.

Man ir viena mīļa vieta Latvijā, ne īpaši tālu no civilizācijas, un tomēr pietiekami nezināma plašiem pūļiem – Līču-Lanģu klintis. No mūsu Siguldas mājas tās atrodas ap 40min braucienā, netālu no Cēsīm, pie Lodes ķieģeļu fabrikas. Šīs klintis ir Latvijas Republikas aizsargājams ģeoloģisks objekts  – dabas piemeneklis –
Abi ar Karīnu bijām ļoti operatīvi un jau 11am bijām gatavi doties. Bērni tika nodoti mūsu jaunajai un vienmēr smuki apģērbtai auklītei Evitai (kas gan morāli dabūja šodien pamatīgi ciest, jo viņas perfekti tīrās dzeltenās džinas pie ierašanās mūsmājās pamatīgi samīļoja Grēta 🙂
No Lodes ķieģeļu fabrikas autostāvvietas devāmies drošu skatu cauro pašai ķieģeļu fabrikas teritorijai. Tas pats par sevi jau ir iepaidīgs izgājiens – tu var redzēt milzu kaudzēs sakrautus uz paletēm sakārtotus tikko svaigi izceptos Jančus, Sarmītes, parastos un skrāpētos Bruņus. Aso Janci utml. Tie visi ir konkrēti dažādi ķieģeļu produktu nosaukumi. Piemēram, Jancis – tas ir parastais caurumotais sarkanais ķieģelis. Sarmīte – tas ir dzeltenīgs ķieģelis, visticamāk, ar balto smilšu piejaukumu. Vecais Brunis – tas jau ir kā vecais Brunis – brūnganīgi sarkanīgs ķieģelis.
Izgājuši cauri rūpnīcai devāmies pa ceļu lejā uz Gauju. Arī pats ceļš liecināja par apkārtnē notiekošo ražošanu, jo bija izcili mālains. Man šķiet, ka grimām līdz pat potītēm pilnīgi sarkanā masā. Jo tuvāk Gaujai, jo slapjāks palika, bet māls vismaz beidzās.

Karīna pie Līču-Lanģu klintīm

Nonākot pie Gaujas atradām neizteiksmīgu taciņu, kas gāja pa labo roku un virzījās uz Z, augšup gar Gauju. Šeit ir svarīgi, ka nesekojam Gaujas krastam, bet riskējot nonākt pilnīgos džungļos, tomēr dodamies iekšā mežā. Pēc 100..200m taciņa jau kļūst izteikta un arī klintis sāk parādīt savu skaisto vaigu. No sākuma pamatīgi daudz strautiņi mums aizšķērso ceļu – visi ārkārtīgi dzelžaini un arī ar nelielu sēra smaku. Varbūt tas ir māla slāņa veidošanās papildprodukts – miljonu gadu garumā organikai pūstot un veidojot mālus, veidojas arī sērs, kas kopā ar ūdeni izdalās no milzīgajām klintīm un strautiņu veidā dodas uz Gauju.
Brīnoties par skaistajām milzīgajām klintīm un apkārtini virzījāmies uz priekšu nesteidzoties.

Ūdens šļācas no klints
Latvju rakstu nokrāsas

Klinšu nokrāsas bija īpaši skaistās Latvju krāsās. Karīna pat palūdza man tās tieši tā arī nobildēt, lai “tos latvju rakstu toņus var pilnībā redzēt”.

 

Ūdenskritums

Kaut kur pārgājiena vidusdaļā mums savu čalojošo valodiņu rādīja 4…5m augsts div-pakapāju ūdenskritums, kas pēc vakardienas lietiem bija sirsnīgi atdzīvojies. Dzenis turpat kokā centās no visas sirds, lai savu meža daktera takts ritmu padarītu skaļāku, par ūdenskritumu. Nu nez vai viņam tas izdevās.

Apsūnojušā klints
Papardes

Īpaši mums patika papardes, kas savu mājvietu atradušas uz klintīm visā to augstumā, un kopā ar mitrajām sūnām veido sava veida simbiozi – sūnas saglabā mitrumu, papardes sausajā laikā ar savām lapām nosedz sūnas un neļauj tām izžūt.

Kaut kur klintīs 4m augstumā smilšakmenī izgrebta līdakas forma.

Tad mūsu skatam pavērās viena no augstākajām vertikālajām klinšu sienām – >15m augsta, gandrīz kaila un pilnīgi vertikāls smilšakmens atsegums. To caurvij pamatīgas lietus ūdeņu un citu ģeoloģisko procesu radītās plaisas, kas noteikti ielīgsmotu sirdi ikvienam bolderinga piekritējams. Labi, ka viņi šeit nebrauc, jo smilšakmens jau tāds trausls materiāls – daudz neizturētu. Sadruptu.

Koks pie smilšakmens klints

 

Valdis un Karīna pie vienas no augstākajām klinšu sienām

Nonākot līdz smišakmenī izgrebtajām alām un lodziņiem, nenoturējāmies un iejutāmies bērnu jūtās pa tām ložņājot.

Valdis nedaudz pakāpies
Karīna skatās pa klints sienā esošo lodziņu
Ģērbonis
Dīvaini izlocītie koki

Turpat arī izdzērām mūsu ņammīgo upeņu tēju 🙂

Sēnes uz kokiem. Citplanētiešu rociņas 🙂

Tā nu mēs soļojām un soļojām un čalojām līdzīgi kā strautiņi zem mūsu kājām, un priecājāmies par to skaistumu, kas Latvijā ir atrodams. Atpakaļceļā devāmies atkal cauri rūpnīcas teritorijai, tomēr no citas puses. Redzējām, kā no viena no angāriem milzu mutuļos nāca tvaiks. Mūsu minējums bija, ka tur žāvē ķieģeļus. Jančus, Sarmītes, Bruņus :))

Interesentiem iesaku izlasīt detalizētāku apkārtnes aprakstu, ko sagatavojis Viesturs Silenieks savā blogā:
http://silenieks.lv/2012/10/pargajiens-dzelzs-avots-licu-langu-klintis-un-tajas-atrodosas-alas-grivinu-iezies-lodes-malu-karjers/

Apkārt Krauklei

Kraukle ir pussala Siguldā. Otrā pusē Gaujai. Neviens nekad tur neiet, to var noteikt pēc taciņām, kas, faktiski, pussalā neeksistē. Lai arī tikai 100m no viena no visapmeklētākajiem kalniem Siguldā (Kaķīškalns) un netālu no ārkārtīgi skaistās Velnalas klints, šī pussala slēpjas viduslaiku noslēpumainajā klusumā un pamestībā. Arī tumsībā, ja jau par viduslaikiem runājam – pussala tiešām ir ļoti tumša, jo koki ir lieli, zāle tumša un egļu puduri ik pa brītiņam atņem vispēdējo saules gaismu, kas cenšas izlauzties līdz zemei.

Es jau kādu laiku vēlējos uz šo pussalu aizstaigāt. Man šķiet svarīgi iepazīt it visus nu jau savas gandrīz kā dzimtās pilsētas nostūrus. Un Kraukle līdz šim no manis izbēgusi. Galvenokārt jau tamdēļ, ka tur nekad nav bijusi nepieciešamība doties – tur nav ko apskatīt, takas tur neved un vispār – kamdēļ?

Dažkārt vasarās, peldoties Gaujā pie Kaķīškalna, es novēroju Kraukli – vai tur kāds alnis nav pabāzis galveu, vai varbūt kāda lapsa ošņājas. Tomēr – itvienmēr tās krasts bijis kluss un mirušiem, sagāztiem kokiem pilns, bez jelkāda īpaša valdzinājuma.

Šodien es nolēmu tomēr doties uz Kraukli. Paņēmu līdzi Grētu (puikiņas šito nebūtu izturējuši, jo tur pa džungļiem staigājot tiešām nekas jauks nebūs). Un devāmies ceļā. Nolēmu, ka izvietošu 2 geoslēpņus, ar mērķi, lai slēpņotāji iemin takas, ko pēc tam citi varētu izmantot.

Pārgājienu sākot – virs Velnalas, kur taka dalās uz Piļķenes krauju un Kājnieku tiltu.
Gauja pie Velnalas
Grēta lecienā pāri bebru izraktam grāvim

Kraukles dziļie tumšie, kosu pieaugušie džungļi
Kraukles slēpnis / geocache
Grēta klausās meža skaņas
Piļķenes kraujas klintis

Grēta un Valdis