Man sākas ilgi gaidītais un beidzot sagaidītais atvaļinājums. Pirmo dienu pavadīju vēl tā pa īstam tikai iešvunkājoties. Bija vēl jāpiedalās vienā darba telco (no kuras gan notinos pietiekami ātri) un visādas citādas štelles Siguldā jāpaveic, jo rīt pilnīgi noteikti esam nolēmuši doties uz laukiem.
Šovakar aizvedu dažas mantas uz laukiem, piekrāvu pilnu busiņu ar viiiiiiiiiiiskautko super vajadzīgu, piemēram, soliņiem, spiningiem, traukiem, segām, pļaujamo utml. Un lauki, kā vienmēr, pamatīgi iespārdīja – skaisti jau tur ir ļoti. Arī odi pa lielam ir beigušies, tik nedaudz pie dīķa vēl izdzīvojuši. Tie man nedaudz asinis patīrīja vēlā vakarā, kad puskails stāvēju dīķmalā un vēroju sārtās, skaistās debesis. Dīķis kūpēja. Un pasaule nomierinājusies posās uz dusu.
Pirmā 2013.gada pelde Gaujā. 2013.gada 18.maijs. Ūdens jau pamatīgi uzsilis. Kad ārā +30, tad šāda veldze manam ķermenim un garam ir īsti laikā. Putni dziet, klusums (nosacīts, jo bērni) – es, suns un upe 🙂
Kā jau katru gadu, tad, kad Amatā ūdens ir visaugstākais (+170cm virs normas un vairāk), mēs dodamies vērot, kā notiek laivošana, gūt iespaidus no ūdens varenības un cilvēka mazspēcības tā priekšā. Šodien vērotāju, kā jau parasti bija daudz. Parastais maršruts ir atstāt mašīnas pie Līgatnes-Kārļu tilta un tad pa Amatas taciņu aiztipināt līdz Lustūzim. Lustūzis ir smilšakmens iezis, kas iegūlis Amatā, savu vienu sānu sagriežot tieši perpendikulāri straumei. Līdz ar to šāda kombinācija nodrošina to, ka ap 20…30% nepieredzējušo braucēju klinti šturmē tieši sienā, un sekas ir diezgan paredzamas – laiva tiek piespiesta pie klints, ūdens ar milzu spēku satek laivā un to apgāž, savukārt laivotāji izlido no laivas un tiek, vairumā gadījumu, paskaloti zem klints un tad turpat 2m tālāk izskaloti atkal virs ūdens un laimīgi plunčājas tālāk. Kad mums vēl nebija tik daudz mazo, tad bija kaut kā drošāk – un es pats ar lielāko prieku braucu pa Amatu. Tomēr pēdējos gados esmu skatītāju rindās ar mazajiem pičupaunā un ar acīm baudu visu šo upes varenumu.
Pie Lustūža izskalotajā līkumā ir izveidojies dabisks amfiteātris – tur visapkārt sasēž cilvēki un bauda un iemūžina fotogrāfijās laivotāju sasprintās sejas, pārbolītās acis un abolūto bezpalīdzību, ja jau reiz nonākts tik tālu, ka laivu tūliņ apvels. Bet tās ir bailes apvienojumā ar respektu un sajūsmu par dabas varenumu – tāpēc viņi katru gadu tur atgriežas. Mēs arī 🙂
Lūk dažas bildītes no šodienas.
Timo kā parasti manā mugursomāPriedeGaidam laivotājus. Un tos, kas apgāzīsies.Pirmā 2013.gada vardeUn te nu viņi nāk. Sākums.Tuvojas Lustūzim.Pie Lustūža.Zem Lustūža 🙂Šiem, savukārt, ļoti paveicās. Faktiski viņi bija pilnīgi droši kandidāti uz apgāšanos, jo ne tikai ļāva laivai piebraukt pie klints, bet par ar rokām no tās atspiedās. Tomēr – ūdens nepaspēja viņu laivā ielīt tik daudz, lai to apgāztu.Bastijs iepriecinājies no laivām 🙂LustūzisHidru kolekcijaDažiem nepietika 🙂
Kamēr vārās vakariņu rīsu putra manai futbola komandai, pa fikso mēģināšu pastāstīt par vienu mikropiedzīvojumu, ko brīvdienās izbaudīju.
Svētdien man bija iespēja piepildīt jau ilgāku laiku lolotu sapni – apstaigāt piejūras ezeru salas un atrast slēpņus, kas tur mani gaida un vasarā nemaz tik viegli pieejami nav. Ziniet, kada ir tā sajūta, kad tu brauc ar auto un iemet acis Geocaching appā un liec tai atrast tuvākos slēpņus, un viss, kas tev parādās tuvējā apkārtnē ir tieši šie salu slēpņi. Nu tad beidzot – ari šiem neatrastajiem no šodienas smaidīs jaukais Groundspeak smaidiņš 🙂
No rita pieskatīju mazos, palaidu šos laukā spēlēties un pa tam laikam sataisīju tēju un sakrāmēju mugursomu. It ka jau nekas līdzi nav vajadzīgs, bet tomēr es nolēmu nodrošināties ar visādiem rīkiem, kas var manā mikropiedzīvojumā noderēt:
– fotoaparātu skaistu skatu uznemšani (vēlreiz pārliecinājos, ka mans vecais Canon D300 = total crap. Vismaz 5 reizes uzkārās, desmitiem attelu ir pargaismoti utml. Arvienvardsakot – tas ir jāizvada ar cieņu citos medību laukos, iespējams jāatdod puikām uz izjaukšanu); – Garmin GPSu; – Rezerves vilnas zekes, ziemas jaku, Tshirt – ja sasvīdīšu staigājot, tad lai ir ko vēlāk pārģērbt; – Rezerves cimdus – arā ir -12 un tie par sliktu nenāks; – galvas lukturīti – ja nu meklēšana ievelkas un man nepieciešams tumsā turpināt cīņu; – palielu rokas lukturīti – kas zin, varbūt vajag daudz gaismas :D; – termosu ar siltu melno teju, ar citronu un cukuru; – Garmin rokas GPS pulksteni un pulsometra jostu – es te cenšos joprojam saprast, kā mana sirds jūtas pie slodzes un kādas ir reālās rezerves. Pulsometrs palīdz saprast, kad pietiek un kad temps jānomet;
Līdzi ņemu arī Grētu. Retrospektīvi paskatoties – iespejams viņai šis gājiens bija mazliet par daudz. Liekas, ka Grēta nedaudz pieaukstējās, jo vakarpusē uz ezeriem bija vejš un tiešam auksti un mājupceļā viņa skaļi elpoja un nedaudz krekšķēja. Turklāt, ja es noeju, piemeram, 6km, viņa noskrien visus 10km, jo visu laiku kā bumbiņa turp-atpakaļ dzenājas. Tagad (pēc 2 dienām) nekādas saaukstēšanās pazīmes gan neparādās. Labi!
Lielā Baltezera Mazā Sala šodien bija pirmā sala, kurā viesojāmies.
Lielais Baltezers, Mazā sala
Auto novietojām Dreimaņu ielas galā un devāmies pāri lediem un sniegiem uz saliņu. Skaisti skati, spožas saules žilbināti pūķotāji, hokejs turpat blakus uz nedaudz notīrīta ledus taisnstūra.
Pūķotāji Baltezerā
Nesteidzoties, un tomēr pietiekami raitā solī, aptuveni pēc ~1km mēs sasniedzam salu, kur satiekam Ivis_xx un GeoJolu un MartinšZvers un vel vienu jauku meiteni (viņa nepārtraukti centās nofotogrāfēt Grētu, un tāpēc neiepazināmies; bet pēc skata jauka meitene 🙂 – tā bija geokomanda, kas arī šo dienu bija veltijusi salu slēpņu apmeklēšanai Rīgas apkārtnē. Viņi teica, ka pabijuši jau vairākās Daugavas salās, tai skaitā arī uz Meinarta salas pie Ikšķiles, uz Nāves salas un šodien turpinās Carnikavas virzienā. Tātad vēl varbūt saskriesimies, jo arī man līdzīgi plāni. Pati kastīte uz šīs salas ir ļoti jauki noslēpta, un labā stāvoklī. No slēpņa es paņemu arī vienu geocoinu (GC), ko tur pirms minūtes ievietojusi iepriekšējā komanda. Vedīšu to uz Siguldas pusi, lai ceļo!
Lielā Baltezera Mazās salas slēpnisUz Liepu salu
No šīs salas dodamies tālāk uz Lielā Baltezera Liepu salu. Mans viedoklis gan ir tāds, ka vairāk liepas aug tieši Mazajā Salā. Toties Liepu salā vairumā ir milzīgas priedes, un, protams, arī lapu koki. Bet, ja mēs skaitītu pēc koku skaita, tieši Mazā sala būtu jāpārsauc par Liepu salu 🙂 Vēl interesanti, ka Mazās salas kokos redzēju ārkārtīgi daudz vējaslotu – nez, kādas ģenētiskas mutācijas to ir rosinājušas?
Lielā Baltezera Mazās salas vējaslotas
Liepu salas slepnis mums prasīja nelielu meklēšanu, jo koordinatas, likās, kādus 10..15m uz D pusi no reālās slēptuves. Tomēr pateicoties pārliecinošajiem pēdu nospiedumiem, kastīte drīz vien tika izvilkta (drīzāk izķeksēta) no šauras spraugas un mans un Gretas vārds viesu gramatā tapa ierakstīts. Un jau atkal mēs paņēmām ari 1 GC. Jau otro šodien. Man viņi tiešām ļoti patīk – katrs ir īpašs, skaists. Tu viņu turi, kā ceļojošo kausu, skaidri zinādams, ka drīz tas būs jāatdod.
Pēc Baltezera devāmies pāro Gaujai uz Dzirnezeru. Tur viss vienkārši, tikai ezers, neskatoties uz palielo salu pēdējās nedēļās, tomēr nebija pilnīgi aizsalis, un zem sniega kārtiņas bija pāris cm biezs ūdens un slapja sniega slānis, kas visu soļošanu padarīja nedaudz nedrošu. Nodrošinoties jau mājās biju piepūtis maisu un ievietojis to mugursomā, ja nu gadījumā iekrītu, lai tas kā pludiņš nedaudz darbojas. Par laimi, nekas tāds man nebija jāizmēģina. Ūdens zem sniega ir tikai acu apmāns un kāju apmāns – reāli ledus ir 20…30cm biezs, noteicu to bakstot kokus makšķernieku urbtajos āliņģos. Uz Dzirnezera sēžot, sagaidījām saulrietu. Pa smuko, protams 🙂
Var redzēt, kādi uzplūdi bija Decembrī – ap kokiem vēl vecajā līmenī sasaluši ledus svārciņi
Dzirnezera salas slēpnis. Konteiners skaisti noslēpts, bet tukšs 😦
Pēc tam devāmies uz Lilastes ezeru, un jau dziļā krēslā atradām pēdējo šodienas slēpni.
GrētaDzirnezersGaidam saulrietu. Grēta mierīgi sēž man blakus.
Piektdienas vakars ir kā radīts tam, lai brīvdienas uzsāktu ātrāk un tās nedaudz pagarinātu. Ko daram? Braucam slēpot. Naktī. Cerams, ka būs mēness un pietiekami gaišs un nesnigs sniegs. Bet lukturus ņemam līdzi, ja nu kas.
Savācāmies tāds neliels, bet ļoti jauks bariņš ar brīnišķīgiem cilvēkiem – četras Siguldiešu ģimenes. Mēs un Līviņi paņēma līdzi arī savus lielos puikas, kas nu jau ir spēcīgāki par mums pašiem. Plkst 21:00 bijām klāt Vanagkalnā (http://skiriver.wordpress.com/vanagkalns/), ieskrējām Didža piesildītajā mājīgajā slēpju mājiņā, kur kurējās sārtuma pārņemts kamīns. Arī tēja jau bija uzvārīta – viss, kā lieliskākajās Vanagkalna tradīcījās pieņemts. Uzreizi mūs apņēma tāda kā supermājīguma sajūta, kad zini, ka ārā ir stihija (kalni, sniegs, -10, mēness, vēss vējelis kalnu galotnēs) bet šeit ir iespējams ne tikai miesu sasildīt, bet arī acis papriecēt pārskatot ceļojumu kartes, grāmatas, mūziku paklausīties un sajust vecas lauku mājas dvēseli, kas maigi iepako mūsu sirdīs tādu maigu, lēnu un visumā baigi jauko sajūtu 🙂
Nedaudz pasildījušies, devāmies ārā, sastellējām slēpes pie kājām un noregulējām lampiņas. Devāmies ceļā – no sākuma pa Dzirkstiņu trasi (3km), tad pēcāk arī pa Rocu trasi (5km). No sākuma turējāmies visi kopā, tomēr pēc brīža ātrumi izrādījās pietiekami atšķirīgi, tāpēc daži aizsteidzās uz priekšu, savukārt daži pavisam lēni baudīja neaprakstāmo Piebalgas pļavu un pakalnu vilinājumu, kas nakts gaismā bija nedaudz biedējoša un tomēr brīnumskaista.
Vanagkalns – Dzirkstiņu un Rocu trases
Visapkārt pilnīgs pūderis. Pa vidu iet skaisti nostrādāta, retraka veidota distanču trase, kas vijas pāri lēzeniem un ne tik lēzeniem pakalniem, caur krūmu un mazu eglīšu apaugušiem kalniņiem, caur nelieliem meža apgabaliem, apkārt un blakus klusumā dusošām lauku mājām, kas ziemā, visticamāk, nav apdzīvotas.
Tā nu mēs slēpojam, brīnamies un ik pa brītiņam emocionāli izsaucāmies: “Skat! Cik tas ir skaisti!” Mākoņi ātri skrien mums pāri, bet gaišs ir tik ļoti, ka gandrīz visi izslēdz savas lampiņas, lai mūsu tēlu mēness radītās ēnas mums arvien strauji sekotu. Dabiskajā gaismā ieraugām arī krietni plašāku apvidu, kas, uzbraucot pakalnu virsotnēs, redzams pat 4…5 km tālu.
Viena dabas parādība, ko es pirmo reizi redzēju, bija sniega mirdzēšana mēnesgaismā. Viss lauks kā ar nelieliem sidraba gabaliņiem nobērts un vizuļo. Skaisti!
Kopā noslēpojām no 8….16km, kā nu kurais. Pēc 2 stundām jau bijām atpakaļ mājīgajā Vanagkalna mājiņā un aizgūtnēm dzērām Didža gardo tēju un dalījāmies ar iespaidiem.
Tā kā es vēl neesmu nolēmis, ko darīt ar savu foto-dzīvi, vecā kamera ir praktiski beigta, bet pie jaunas neesmu ticis, tad kaut ko mēģināju bildēt ar savu paveco iPhone. Nu … nesanāca tās bildes. Tāpēc, lai jūs gūtu priekšstatu, kā tur izskatījās, postēju bildi no līdzīga piedzīvojuma, ko kādi mūsu vecuma jaunieši darīja Kanādā, arī šoziem (http://hikingphoto.com/2013/01/03/cross-country-skiing-by-a-full-moon/).
Šonakt Jaunpiebalgā TIEŠĀM izskatījās gandrīz tāpat, kā šajās bildēs (spied linku), ar to vienīgo atšķirību, ka klinšu kalnu vietā mēs lidojām pāri maigajiem Piebalgas lēzenajiem pakalniem.
Šodien svinam Jēkaba dzimšanas dienu. Man tika pasūtīts pārgājiens – laikam es manam dēlam asociējos tieši ar šāda veida dāvanu. Un man par to ir liels prieks – tas ir labāk, nekā ja man tiktu lūgts nopirkt viņam kādu modernu gadžetu, vai šmotkas, vai ko citu materiālu – es labāk dāvinu lietas, kas ir nemateriālas un sagādā atmiņas.
Pārgājiena maršruts tika izplānots vien pašā rītā un tas bija paredzēts pietiekami triviāls, tai pašā laikā fiziski grūts un ar skaistiem skatiem. Mēs devāmies iekšā Vējupītes senlejā pie bijušās Latvijas Radio viesnīcas “Vējupe”. Šis viesu nams vienlaicīgi ir arī bijušais slepenais objekts, kas nosedz tuneļa izeju uz/no cita slepenā objekta. Bet mēs šoreiz šajā slepenajā objektā nelīdām – tas būs cita piedzīvojuma mērķis 🙂
Distance – Sākums pie “Vējupe” viesu nama – Vējupes senleja – Pēterala – “Vējupes” viesu nams
Tātad – nokāpuši lejā pie Vējupītes, mēs sākām virzīties gar tās krastiem uz leju. Upe nebija vēl līdz galam aizsalusi, tomēr ledus to sedza gandrīz pilnībā, un tikai vietām straume izlauzās virs ledus. Skaņa, kas nāca no ledus apakšas, bija lieciniece spēcīgajam ūdens plūduma, kas šobrīd ir acīm neredzams. Mūsu abi suņi rādīja sporta meistara klases cienīgu sprintu augšup / lejup / uz priekšu un atpakaļ, tādejādi noskrienot visu attālumu vismaz dubultā.
Kāpjam pāri sagāzumiemAizsalušās Vējupes šķērsošanaVisi dienas varoņi – Jēkabs, Roberts, Otto, Kārlis, Paulis un MarksRoberts šķērso Vējupi, izmantojot pārkritušu milzu koku. Sniegs uz koka sablīvējies 30..40cm biezumā, kas visu pasākumu padara ļoti grūtu un Robis uz priekšu virzās patiešām lēni.Skaistas zilas debesisNetālu no PēteralasPēteralāDistanci beidzot. Puikas ir pagalm noguruši, bet priecīgiAtpakaļ uz sākumu
Ir pienācis vakars un gara darba diena ir gandrīz beigusies. Tagad man ir nedaudz iedvesma padalīties, ko es esmu Kijevā sadarījis un ieraudzījis.
Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad neplānotu darba grafika nobīžu dēļ, man radās brīva pēcpusdiena, ko nebija ar ko aizpildīt. Nevienu mītiņu nevarēja sarunāt, pie datora nebija jēga sēdēt, jo nekas degošs nekarājās (nu ir jau, bet tās lietas var pagaidīt). Tad nu ņēmu kājas pār pleciem un devos staigāt. Biju nolēmis izstaigāt tādu nelielu aplīti un kā mērķi uzliku sev atrast vismaz 15 slēpņus. Tā kā Kijevā es nebiju slēpņojis, tad manā kartē bija pilnumpilns zaļo punktiņu, kas prasīt prasījās, lai tos pārvērš par jaukiem smaidiņiem (tie, kas zina, saprot).
Centrālajā laukumā
Kijeva mani pārsteidza ar savu reljefu – Dņepras labais krasts ir tikpat augsts, kā Gaujas senleja pie Siguldas – 80…100m pa vertikāli. Un daudzās vietās tas jau ir apbūvēts. Kijeva ir ārkārtīgi sena un šeit ir milzum daudz senu klosteru, turku un citu ieceļotāju un caurceļotāju raktas alas un slēptuves. Būvētās svētvietas. Arī vikingi šeitan ir paviesojušies, ceļodami uz augšu pret straumi pa Daugavu un tad pārceļot laivas uz Dņepru, lai kuģotu uz Melno jūru un tālāk.
Draudzības varavīksne – par godu Krievijas un Ukrainas tautu draudzībaiStaigājot uzvalka kurpītēs pa sniegotajām Kijevas ielām, pamatīgi nosalu. Netālu no viesnīcas ieraudzīju Krievu pirti, un nolēmu pasildīt savas miesas tajā 🙂 Tiešām tradicionāli 🙂Coffee bus – autobusā var iekāpt, pasēdēt pie galdiņiem un padzert kafiju
Viss Kijevas labais krasts ir ar tādiem kā milzu zemes pikučiem – pakalniem – nomētāts un apbūvēts ar 5…7…9….20 stāvu mājām – gan Staļina megabūvēm, gan mūsdienīgām daudzdzīvokļu mājām. Un tam visam pa vidu ir daudz sensenu baznīcu, klosteru un piemenekļu no dažādiem vestures laikiem. Kijeva 2.pasaules karā tika gandrīz nopostīta, tāpēc vecpilsēta ir salīdzinoši maza un visas ēkas ir pārsvarā pēckara arhitektūras standartos ieturētas.
Pastaigājoties Kijevas vecpilsētā, atradu ļoti stāvu bruģētu ieliņu, un uz tās, ārkārtīgi vecā koka namiņā, bija šāda jauka tradicionāla kafejnīca
Vasarā Kijevā ir silts un patīkams klimats (izņemot dienas, kad ir nepanesama svelme) – pilsēta ir zaļa un smaržīga, jo ir ļoti daudz stādījumu, parku un dārzu. Tomēr tagad, Janvāra vidū, līdzīgi Rīgai tā ir piedzīta pilna ar ūdeni dažādos tā agregātstāvokļos – gan ledus uz netīrītām ielām, gan sniegs parkos un dārzos, gan puskusis sniegs uz ielām un ietvēm, gan milzu sniega kaudzes stādījumu puķu dobēs gar baznīcām un ap klosteriem un pilsētas laukumiem.
Tie, kas nav ģeogrāfiskie ģēnīji, tiem noteikti būs interesanti zināt šo faktu – Černobiļa no Kijevas atrodas tikai ~100 km attālumā – tāpat kā Rīga no Valmieras.
Kijeva ir tikai 100 km attālumā no Černobiļas AES
Tieši pie pašas Černobiļas AES sākas Kijevas ūdenskrātuve, kas ir Dņepras uzpludinājums. Neviens jau nezin, un neviens jau nestāsta, bet man šķiet, ka šī ūdenskrātuve pēdējos 25 gados ir bijusi pamatīgs amortizētājs potenciālajam piesārņojumam, kas, sprādziena laikā un nedēļās pēc tā tikai nedaudz skāra šo miljonu pilsētu Kijevu. Lai vai kā – cilvēki šeit dzīvo, strādā un neparko nesūdzās. Aprunājos ik pa laikam ar kādiem vietējiem par šo tēmu un vienīgais, ko viņi saka, ka ir pieaudzis alerģiju slimnieku skaits, un ka visi, kas bija saindējušies ar radiāciju jau pārsvarā ir miruši vai invalīdi uz mūžu. Interesanti, ka neviens, ar ko esmu runājis, neapsver pamest Kijevu potenciāla nedaudz palielinātā radiācijas fona dēļ. Vienu lietu gan ievēroju – parkos, Dņepras kalnainajās nogāzēs ir diezgan daudz vēja slotu koku galotnēs. Tas tomēr norāda, ka kaut kāda mutācija ir notikusi. Labi – pietiks par šo nepatīkamo tematu.
Kijeva ir ļoti skaista pilsēta ar neticami senu vēsturi. Tā ir kādreizējā Krievijas galvaspilsēta un tamdēļ vien rekomendējama apskatei.
Ak jā – vakar 9 finds / 5 DNFs. No slēpņošanas viedokļa pilsētas centra slēpņi nav forši – pārsvarā micro un nekādas izdomas. Bet savu lomu, kā motivators pastaigām tie tomēr pilda labi J Nogāju 8km.
Vakar bijām nedaudz pastaigāties izgājuši – paņēmām vienu no nedaudzajiem vēl nepaņemtajiem Siguldas apkārtnes geocachiem – Sparco Evo Birthday Cache.
Es, Normunds un Grēta izvēlējāmies to labāko un lieliskāko laiku, kādu vien normāls cilvēks varētu vēlēties – 20m/s vējš, putenis, -5 grādi, windchill factor ap -12 grādiem. Virpuļi. Cauri pūtējs visapkārt. Un mēs dodamies mežā 🙂
Pēc tam, kad no braukšanas kārtējo reizi Grēta ir pievēmusi mašīnu, tikusi ārā, viņa lieliski izpildās sniegā. Skrien, grimst, kūleņo un bāž purnu sniegā. Izrādās kā vien var. Viņai tiešām ir problēmas braukt mašīnā. Un tas notiek gandrīz vienmēr, neskatoties uz to, cik uzmanīgi un lēni es braucu, cik līgani līkumus izņemu un citādi rūpējos par Grētas vestibulārā aparāta labjūtību. Jau apzinoties, kas viņu gaida, viņa neparko vispār mašīnā negrib kāpt, un tas vienmēr ir krietns pūliņš viņu palūgt iekāpt auto. Pašlaik es vēl varu viņu pacelt, jo viņa ir tikai ap 20kg svarā, bet ko darīsim, kad pēc 1 gada viņa jau būs ap 40kg? 🙂
Pāri sniegotajai pļavai, pret vēju cīkstēdamies un sirsnīgi runājoties, tiekam ātri. Tad jau mežs un purvs. Mēs tik soļojam.
Normunds ir ticis klāt slēpnim – turpat starp divām priedītēm tas jau slēpjas.
Atpakaļceļā mēs kārtīgi izdauzamies ar Grētu – viņa ir ļoti sirsnīgs dzīvnieks. Kaut tik bērni viņai nesabojātu nervu sistēmu un viņas labsirdība saglabātos visu laiku.
pulchra mundi 